Iespēju robežās sekoju līdzi Igaunijas notikumu hronikai (un apgrūtinu ar tiem Tevi, lasītāj), tomēr biju diezgan pārsteigts, ka toreizējo valdības rīcību asi kritizē tieši etnisko nemieru «uzvarētāji». Turklāt ne profesionālu promaskaviešu «piektā kolonna» ar igauniskiem uzvārdiem, bet gan sabiedrības cieņu baudoši intelektuāļi, žurnālisti un politikas veterāni (kādreizējā tautfrontiešu līdere Marju Lauristina, sociologs Juhans Kivirehks).
Protams, daļa igauņu sabiedrības droši vien pilnībā solidarizējas ar toreizējo valdības vadītāju Andrusu Ansipu. Mediju uzturētajā publiskajā diskusijā par šo savstarpējā etniskā naida uzbangojumu un tā sekām tagadējais eirokomisārs paziņoja: toreiz daudzi vietējie krievi beidzot saprata, ka Igaunija tiešām ir neatkarīga. Viņš atzina, ka jau pēc 2006. gada 9. maija** bija savā prāta apņēmies «Bronzas kareivi/Aļošu» no pilsētas centra aizvākt, un drīz valdība sākusi rīkoties. Ansips uzskata, ka cena, ko valstij prasīja «bronzas nakts», nav pārāk augsta.