Mūziķis un rīmjukalis Kaspars Dimiters nav mans elks. Attieksme pret viņu – protams, ja vien kādu tas interesē! – man ir dziļi pretēja. Taču teksts Zigmara Liepiņa komponētai (1986), Mirdzas Zīveres un Imanta Vanzoviča dziedātai dziesmai ir teju šedevrs. Par dzejnieku, kurš rāva nost maskas balles viesiem, tos saniknojot un šādam publiskam pazemojumam pakļaujot viņu pašu. (Iespējams, arī tāpēc, ka pats Dimiters daudziem ir, tekstu pārfrāzējot, «dzejnieks atmaskots»).
Attiecības starp valdības stiķētājiem veidojas tieši pēc šīs dziesmas «mustura»: Kariņš ar Vienotību, cenšoties ar juceklīgiem apvainojumiem publikas acīs nokaunināt Apvienoto sarakstu, krīt kaunā paši. Kaut iepriekš premjera partijai «rokas izgrieza» – uzspiežot tai triju partneru koalīciju – Ulda Pīlēna politprojekta un Nacionālās apvienības duets.