Šeit nu būtu vērts atcerēties, ka vispār jau Latvijas infrastruktūra ir paredzēta trim un vairāk miljoniem cilvēku — PSRS laika posmā tika prognozēts, ka iedzīvotāju skaits tikai augs un ap šo laiku būs iesniedzies jau ceturtajā miljonā. Attiecīgi tika plānoti arī ceļi utt., jo padomju ekonomika bija plānveida ekonomika. Tomēr tagad mūsu skaits ir noslīdējis zem diviem miljoniem cilvēku, pie tam strādājošo un nestrādājošo proporcijas ne tuvu nav par labu pirmajiem, Latvija diezin vai ir dēvējama par kādu rūpniecisko lielvalsti utt., un visi šie faktori atsaucas uz krietni plašāko, nekā reāli nepieciešams, infrastruktūru, kura vienkārši put ārā. Būtu dīvaini, ja tā nenotiktu.
Bez tam Latvija nepavisam nav nekāda labklājības lielvalsts, un ievērojamai daļai sabiedrības jau esošie nodokļi šķiet nesamērīgi augsti, vēl jo vairāk tādēļ, ka daudzos gadījumos nav skaidrs, par ko tie vispār tiek maksāti. Ja pakalpojumu vai infrastruktūras kvalitāte jebkurā gadījumā ir slikta neatkarīgi no samaksāto nodokļu apmēriem, tad agri vai vēlu tie, kuri spēj to izdarīt, vismaz mēģina kādu daļu nodokļu nemaksāt. Savukārt tie, kuri vairs nespēj izturēt, vienkārši aizbrauc no Latvijas.