Lielmaņiem pa kājām maisās – uz īsu brīdi ļaujoties medussaldajam varaskāres sapnim – hroniski neveiksminieki vai debitantu fiksi sastiķētie saraksti. Vietvarā nejūt ne jaunas un spēcīgas idejas, ne pat jaunus un spēcīgus līderus. Tā ir pavisam nelāga sajūta – tik klaji ieraudzīt, ar cik minimālu saprāta, atbildības un principu devu tiek un tiks pārvaldīta tava pilsēta vai novads.
Galu galā, cik daudzi municipālpolitiķi (protams, bez ventspilnieka Lemberga un liepājnieka Seska) ir ietekmīgi vai vismaz – pozitīvā ziņā – atpazīstami valsts mērogā? Valcēnietis Krauklis, madonietis Ceļapīters, vēl cēsnieks Rozenbergs. (Šajā ziņā Valmieras pašapziņai varētu būt zināmas pretenzijas pret citviet īsti pat nezināmo Baiku – izrādās, sēdēšana Rīgas brīvostas valdē te nelīdz.)
Tāpēc arī jelgavnieks Rāviņš un daža cita pašvaldību «mūmija» var nenieka nesatraukties par savu palikšanu jau nez kuru termiņu deldētajā krēslā. Pretendenti, kas solās viņus izvadīt «pa skuju taku», ir acīmredzami nīkuļi, kuru patieso vēlmju maksimums ir iekļūt vietvarā, lai varētu kaut nedaudz piedalīties pilsētas vai novada politbiznesā.