Jābūt vajadzībai un gribēšanai

Angļu valodu dzenam galvās, jo vienkārši kļūst kauns un par apgrūtinājumu to nezināt, un priecājamies, ka mantojumā no skolas gadiem ir kaut kas no vācu valodas, vēl visu saprotam, bet arvien grūtāk kļūst izteikties krievu valodā. 
Katra valoda ir bagātība, to skandinām tāpat vien, bet to piedzīvo mūsu tautieši un tuvāki draugi, kas pārcēlušies uz dzīvi citā pasaules stūrī: kāds uz Norvēģiju, kāds uz Zviedriju, kāds pat uz Ķīnu. Mana draudzene, kura jau vairākus gadus dzīvo Holandē un pašsaprotami iemācījusies arī holandiešu valodu, jo citādi nav iespējams normāli tur dzīvot, teica: «Lūk, tagad es vairs nesaprotu, kā virkne krievu Latvijā joprojām nav apguvuši latviešu valodu!»
Tāpēc, ka nav gribēšanas, un sanāk, ka nav arī vajadzības. Valmierā jau krievu valodu tikpat kā nedzird, Rīgā gan brīžiem, braucot sabiedriskajā transportā, nav skaidrs, kur tu dzīvo, kāda šeit valsts valoda.