Eiropas Savienība pasaules mērogā ir viena no energoefektīvākajām ekonomikām. Energoresursi, ko ražo un importē Eiropā, tai skaitā Latvijā, rada darba vietas un izaugsmi. ES kopumā importē vairāk nekā pusi no visiem energoresursiem un 66% no dabas gāzes. Savukārt Latvija energoresursu ziņā importē gandrīz 80% no visiem patērētajiem energoresursiem, tai skaitā dabasgāzes imports ir gandrīz 40%.
Latvija eksportē 97% no saražotajiem energoresursiem. Energoresursu patēriņa struktūrai Latvijā ir potenciāls mainīties — saražojam resursus, ko šeit pilnībā uz vietas neizmantojam, bet tā vietā eksportējam (10% saražotās elektroenerģijas un 30% kurināmas koksnes), jo uz vietas nevaram pilnībā tās patērēt.
Energoefektivitātei ir būtiska loma, lai sekmētu energopiegāžu drošību (būt mazāk atkarīgiem no ārējām piegādēm — mazināt pieprasījumu un samazināt cenas) un samazināt siltumnīcgāzu emisijas (SEG). Ja palielinām energoefektivitāti, labāk spējam risināt ar klimata politiku saistītos izaicinājumus.
Latvijā kopējās SEG emisijas ir samazinātas par 57,55% (no 1990. gada līdz 2014. gadam). Un 2014. gadā enerģijas galapatēriņa struktūrā vadošās pozīcijas ieņēma: mājsaimniecības ar 31%, transports ar 28%, rūpniecība un būvniecība ar 22%, komerciālais un sabiedriskais transports ar 15%, sekojot lauksaimniecībai, mežsaimniecībai un zivsaimniecībai ar 4%.
Valsts īstenotie pasākumi energoefektivitātes jomā līdz 2020. gadam galvenokārt veltīti iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanai, renovējot dzīvojamās mājas, uzlabojot valsts un pašvaldību ēku energoefektivitāti, kā arī sekmējot rūpniecisko energoefektivitāti. Tomēr trūkst datu, kā veiktie pasākumi energoefektivitātes jomā tiek uzskaitīti, lai novērtētu līdzšinējo un plānoto Latvijas ieguldījumu oglekļa mazietilpīgas ekonomikas attīstībā Latvijā un SEG emisiju samazinājumā.
Nav skaidrības, kā pašlaik nacionālajā līmenī tiek veikta uzskaite uzņēmēju īstenotajiem pasākumiem energoefektivitātes uzlabošanā, kuri atbilst izvirzīto klimata un enerģētikas mērķu sasniegšanai. Latvijas apstrādes rūpniecības uzņēmumi pēdējo 10 gadu laikā jau ir veikuši ievērojamas investīcijas ražošanas iekārtu modernizācijā un/vai jaunu iekārtu iegādei, ar un bez valsts atbalsta programmām. Jau modernizēto iekārtu aizstāšana ar vēl efektīvākām prasītu ļoti apjomīgas investīcijas, kas palielinātu šo uzņēmumu finansiālo slogu un mazinātu konkurētspēju. Turpretī potenciālais emisiju samazinājums pret jau esošo uzlabojumu modernizācijas procesā līdz šim varētu izrādīties proporcionāli nenozīmīgs.
Patlaban ir pāragri plānot vēl ambiciozākus SEG emisiju samazināšanas pasākumus pēc 2020. gada, jo nav pietiekami izvērtēta iespējamā ietekme uz tautsaimniecību, konkrētu nozaru un uzņēmumu darbību — jo īpaši enerģētikā, transportā un rūpniecībā.
Atbildīgajām valsts pārvaldes iestādēm kopā ar nozarēm būtu nepieciešams sagatavot Latvijas enerģētikas, transporta, rūpniecības sektora SEG emisiju samazināšanas pasākumu izmaksu un ieguvumu līkni. Proti, izvērtējot nozarēs veicamos uzlabojumus un sasniedzošos pasākumus, veicot aprēķinus — cik uzlabojumi varētu izmaksāt nozarēm un uzņēmumiem, lai saprastu, vai ieguldījumi būs proporcionāli rezultātiem.
Ambiciozi mērķi pārejā uz oglekļa mazietilpīgu ekonomiku ir sasniedzami, taču tie nozīmē nozīmīgas investīcijas jaunās iekārtās un lielus zaudējumus no esošām iekārtām. Tādēļ jo īpaši svarīgi izvērtēt sabiedrības reakciju uz politiskiem lēmumiem — cik tālu iedzīvotāji un uzņēmumi būtu gatavi akceptēt cenu pieaugumu lielo nepieciešamo investīciju dēļ?