Man negribētos uzklausīt apvainojumus tautas svētumu zaimošanā, taču viens no «lepnuma parāžu» visklasiskākajiem – un, protams, skaistākajiem! – paraugiem ir tradicionālais Dziesmu svētku dalībnieku gājiens cauri Rīgai. Tajā gan ir dziļi ieaudušies arī senlatviskā attīrīšanās rituāla – bluķa vilkšanas – un, ko nu pašiem sev izlikties, iekarotāju svinīgo parāžu elementi. Ik pa pieciem gadiem mēs tādējādi uzskatāmi apliecinām sev un pasaulei, ka šī sirmā un nelabojami multikulturālā Baltijas metropole – reiz krustnešu dibināta un pakalpojusi par greznu dimantu gan poļu karaļa, gan zviedru ķēniņa, gan krievu imperatora kronim – ir un būs latviešu valsts galvaspilsēta.
Akadēmisks sociālantropologs jeb cilvēku sabiedriskās dzīves pētnieks – atmetot politisko angažētību! – noteikti mums varētu uzrādīt daudz kopēju elementu aizvakardienas svinībām Uzvaras parkā ar, piemēram, svētā Patrika dienas (17. marta) ielu parādēm ASV lielpilsētu ielās un citur pasaulē, kad savu etnisko lepnumu un zaļas krāsu apģērbus izrāda īriskas izcelsmes cilvēki.