Izrādās, ka reiz uzveiktās senās kaites atgriežas pusotru gadsimtu pēc jaunlatviešu cīņas par mūsu tautas pašapziņu, pret tās pārvācošanos: atkal – tikai tagad pašu valstī – sākas dzimtās «bauru» valodas nievāšana: ar to, redzi, pasaulē tālu netiksi un kungos neizsitīsies…
Par to jau viss tika pateikts sen – it kā pilnīgi citos, sveša jūga, laikos un ar PSKP biedra muti:
«Jo pret savas mātes dziesmu var tikai savējie.
Tie paši, kam jauna dzīve un jauni nami.
Tikai tie var pa īstam samīdīt savas mātes dziesmu –
Pašu auklētie, pašu auklētie. Pekaināmi kājiņāmi.»
(Imants Ziedonis, dzejoļu krājums «Caurvējš», 1975)
Ja Pālsovs (Anders Paalzow) piederētu «nepareizākai» tautībai – piemēram, krievu vai igauņu, viņš sen tiktu mūsu medijos lamāts par «civilokupantu»: iedomājieties, dzīvo cilvēks Latvijā jau 18 gadus, turklāt labā maizē, bet valsts valodu iemācīties nevīžo, kaut likums viņam kā augstskolas vadītājam to pieprasa.