Kārtējās strukturālās reformas

Latvijas ekonomikas nīkuļošanai (ja sauc lietas īstajos vārdos) ir virkne kā objektīvu, tā subjektīvu cēloņu. Pirmkārt, jau nopietnas problēmas turpina vajāt visu globālo ekonomiku, it īpaši rietumvalstis, kas samazina arī mūsu uzņēmēju iespējas, bet, otrkārt, ir pieņemta virkne politisku lēmumu, tostarp par sankcijām pret Krieviju, kas iespējas tautsaimniecības attīstībai ir samazinājis vēl vairāk. Latvijas mērogos ir arī treškārt, ceturtkārt un vēl citkārt, taču tas pamatā ir abu pirmkārt un otrkārt tiešas vai netiešas sekas. Tajā pašā laikā, lai pārskatāmā, pie kam visai patālā nākotnē varētu cerēt uz vismaz Eiropas Savienības (ES) vidējo rādītāju sasniegšanu, Latvijai ir nepieciešama IKP izaugsme 5% gadā, kas šobrīd izskatās nereāla. Papildus visam nenovēršami tuvojas beigām tā dēvēto Eiropas naudu periods, kuras, atkal citējot LB prezidentu, nodrošina Latvijai 3 – 4% izaugsmi gadā, lai gan patiesībā skaitļi, visticamāk, ir vēl lielāki.