Cik būtisks šāds ieraksts ir tieši latviešiem, parādīja laiks, kad varējām tikt pie brīvību atguvušās Latvijas pasēm. Tiem, kam latviskā izcelsme pa tēva, mātes vai vecvecāku līniju bija viegli pierādāma, ieraksts «latvietis» pasē tapa bez problēmām. Taču jau tad daudzi (it sevišķi Sibīrijā dzimušie), kuri reāli bija latvieši, lieliski latviski runāja un arī latviešu skolās bija mācījušies, bet ar stipriem papīriem savu latvietību uzreiz nevarēja pierādīt, ierakstu pasē «latvietis» nedabūja ilgi vai nemaz.
Jau tad pietiekami daudz latviešu no Latvijas atsvešinājām. Bet vēl tagad šo radniecības pierādīšanu prasa spēkā esošais «Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likums», kurā noteikts, ka «persona, kura ir Latvijas pilsonis, nepilsonis vai kurai Latvijā piešķirts bezvalstnieka statuss, ir tiesīga vienu reizi mainīt tautības ierakstu pret savu tiešo augšupējo radinieku tautību divu paaudžu robežās, ja tā sasniegusi 15 gadu vecumu un var pierādīt savu radniecību ar minētajām personām».