Jaroslavs Streļčenoks var baudīt atvaļinājumu ar drošu pārliecību, ka rudenī Saeima viņu pārapstiprinās Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja amatā. Kaut arī «Vienotība» ir atklāti nostājusies pret viņu, bet Nacionālā apvienība dziļdomīgi klusē, censonim dzelžaina garantija šķiet premjerpartijas apsolījums. (Protams, ir iespējams arī risinājums «Moris savu padarījis, moris var iet» — tomēr Streļčenoka pašapziņa neļauj līdz tam aizdomāties.)
Jutai Strīķei, Jurim Jurašam un citiem kādreizējiem «oligarhu biediem» patiesībā tiek piedāvāts «aiziet ar labu» — tikai kā darba kavētājiem vai nepietiekami kompetentiem. Ģenerālprokurors laiku pa laikam viņiem zīmīgi atgādina par birojā agrāk pieļautām vaļībām, nevērību pret juridisko procedūru, tiesisku nihilismu: cīņa ar korupciju nav attaisnojums sargāt likumu ar nelikumīgām metodēm! Strīķes savāktā komanda varēja tik ilgi noturēties vienīgi tāpēc, ka līdz šim tai bija spēcīga politiskā aizmugure — un tai šie cilvēki vajadzības gadījumā kalpoja kā politisko eksekūciju veicēji. Taču «Vienotība» sevi novājināja, tā izdziest. Tagad partijas nespēja aizstāvēt savus protežētos ir jauns publisks pazemojums, nevarības apliecinājums.