Tādēļ samulsa svešvalstu preses dienesti, kas prezidenta teikto gribēja vēstīt savām valdībām, bet tūtiņdreijeru neprata pārtulkot, pat ņemot palīgā Google tulkotāju. Tikumības aizstāvji uzstāja, ka tik augstai personai vispār nav brīv lamāties, bet etiķešu pārzinātāji steidza stādīt sarakstus, kurus vārdus, kad vajag kādu skarbāk vērtēt, prezidents tomēr drīkst teikt.
Tiem, kas uzskata, ka jebkāda lamāšanās, pat it kā vēl maigākiem vārdiem, cienījamu cilvēku starpā vispār nav pieļaujama, gan iebilst psihologi. Viņi teic, ka lamāšanās būtībā ir pārāk lielas emocionālas, sāpju vai citas spriedzes izlādēšana. Veselīgāk esot izlamāties (pēc tam var arī atvainoties), nekā krāt un krāt sevī dusmas, līdz vai prātā sajukt.
Ja esam pret sevi godīgi, atzīsimies, ka lamājušies (vismaz domās) esam gandrīz visi. Bet R. Vējoņa tūtiņdreijeri un jau agrāk teiktie sulīgie vārdi, manuprāt, ir pat ļoti vērtīgi. Jau ar to vien, ka sabiedrībā atkal atsākuši diskusiju par lamāšanos latviski.