Tik nopietna darba diena sen nebija trāpījusies ne vien centrālajiem medijiem, bet arī KNABam. Kaut arī Belēvičs gluži nebija ārpus rindas paģērējis, piemēram, pusstundas laikā sev sagādāt pārstādīšanai nieri vai vismaz samainīt baterijas sirds stimulatoram (Tfu, tfu, tfu, protams, tas uz Belēviča kungu neattiecas, vien paņemts krāsu sabiezināšanai. G.V.), taču arī ministra ierašanās Onkoloģijas centrā, lai ārpus rindas un, galvenais, ar paša centra vadītāja Viestura Krūmiņa palīdzību bez maksas vienu mazu štruntiņu no rokas ādas prom dabūtu, šoreiz maksāja visādi citādi gudrajam un apsviedīgajam ministram viņa krēslu.
Iespējams, viss būtu palicis tā, kā tam mūsu valstī pierasts, ja kāds labvēlis nebūtu jūsmīgi nostučījis Belēviča kreiso bezmaksas vizīti Onkoloģijas centrā. Lai no šīs dzirkstelītes uzpūstu pamatīgu liesmu, ministram nedraugu netrūkst. Arī šo čomu būšanu vēl varētu paciest, taču ministrs, iedzīts stūrī, nedaudz samelojās, līdz beigās galīgi sapinās ar visiem čekiem – neīstajiem, jo īsto nemaz, kā izrādījās, nebija – un skaidrojumiem…