Ukrainas prezidents droši vien bija priecīgs par iespēju kaut uz dienu aizmukt no savas valsts politikas pārkarsētā «raganu ķēķa» un, ciemojoties Latvijā, baudīt vispārēju bezierunu atbalstu un simpātijas.
Jo viņam ir jādzīvo un jāstrādā Ukrainā, par ko mēs te neko nevēlamies zināt – patiesajā. Tā ir nabadzībā slīkstoša, parādos dziļi iegrimusi un korupcijas pārņemta valsts, ko vājina oligarhu intrigas un dažādo partiju vadoņu neapvaldāma varaskāre un pērkamība.
Nesen tik enerģiskie Ukrainas atbalstītāji – ASV, Vācija un Francija – patlaban jūtas noguruši no auklēšanās ar Kijevas politiķiem. Viņu vairākums rietumniekiem šķiet nelabojami afēristi un liekuļi. Tāpēc Eiropas parlamenta balsojums ir gluži vai kā Ukrainas prezidentam pastiepts glābšanas salmiņš – viņš varēs tautā uzturēt cerību/ilūziju, ka eirointegrācijas process turpinās.
Ekonomika un tautas labklājība Ukrainā nupat tika sagrautas ar ļoti patriotiskiem lozungiem: nedrīkst tirgoties ar ienaidnieku, uz kura rokām ir ukraiņu karavīru asinis! Kareivīgi nacionālradikāļu grupējumi sāka bloķēt dzelzceļu, nepieļaujot līdz šim ierasto ogļu piegādi no separātistu kontrolētā Donbasa (tīšām grūžot to dziļāk Krievijas skavās).