Mute liela, ja demisija nedraud

Tagad Ingas Koļegovas apstiprināšana ir gluži kā akmenī iecirsta un baznīcā nozvanīta. Viņu no šī likteņa vairs varētu paglābt, šķiet, tikai arests par naudas viltošanu vai spiegošanu. Mārim Kučinskim, Danai Reizniecei-Ozolai, visai ZZS, kā arī hūtainajai ēnai aiz tās muguras un, protams, pašai kandidātei vairs raižu nav. Premjera satrauktās runas par aizturēto Koļegovas brāli visi politizētie zobgaļi atcerēsies vēl ilgi un garšīgi, taču, ja valdības vadītājs savā kabinetā nespēj uzveikt vai vismaz apvaldīt iekšējo opozīciju, tad viņam ir jāsakravā mantiņas. Labākajā gadījumā atgriežoties Saeimā un iemitinoties kādā nomaļākā kabinetā. Kura partija gan atļautos pieciest, ka tās Ministru prezidentu koalīcijas partneris drīkst neņemt pierē un pat klaji uzspiest viņam savu gribu?
Solvita Āboltiņa steidza izmantot radušos iespēju pievērst sev publikas uzmanību, trešdienas «Rīta Panorāmā» verbāli izpļaukājot Kučinski un Koļegovu ar neslēptu aizrautību: VID ģenerāldirektora amata kandidātu izvēlē nedrīkstot piesaukt kritēriju «Es viņu pazīstu kopš Valmieras laikiem». Bijušās premjerpartijas bijušo līderi klausoties, tā vien šķita, ka viņa ir nobriedusi izraisīt valdības krišanu, lai pati vēlreiz pamēģinātu iesēsties Ministru prezidenta krēslā. Protams, nekas tāds nenotiks, un tieši tas arī rada Āboltiņas lielmutību un «Vienotības» ministru lielo dūšu. ZZS vēlas saglabāt tagadējo valdību un Kučinski premjera amatā, tāpēc arī cenšas savaldīties: lai jau vienotībniekiem šādā ceļā tiek kāds procents klāt reitingam, to mēs vēl varam pieciest!