Taču tas mūsu tautu ir arī mācījis un gadu desmitiem no paaudzes nākamajai paaudzei ir atgādinājis, ka aizstāvēt savu un valsts brīvību būtībā nozīmē stingri un nelokāmi stāvēt taisnības pusē. Tieši tādēļ, ka šāda apziņa un traģiskā pieredze dzīvo mūsu iedzīvotāju lielas daļas atmiņās un domāšanā, pērn 24. februārī, kad Krievija agresīvi iebruka Ukrainā, vairums mūsu valstī dzīvojošo protestējot un gatavībā kaut vai kā palīdzēt nostājās ukraiņu pusē, mūsu sapratnē – taisnības pusē. Nemēģināšu pat uzskaitīt ziedojumus, akcijas Ukrainas iedzīvotājiem un karavīriem ļoti nepieciešamu preču sagādei un nogādāšanai līdz turienei, kur nu jau ilgāk nekā gadu katru dienu, pat stundu var sagaidīt sprāgstoša lādiņa vai raķetes triecienu. Latvijas televīzijas žurnālistu reportāžās, pat tiešraidēs kļūstam par lieciniekiem kara šausmām, normāli dzīvojošu cilvēku prātiem pat grūti uztveramai varmācībai pret sievietēm, bērniem, sirmgalvjiem.
Tieši tādēļ Latvijā, arī kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā pamatoti ir veidojusies atziņa, ka ukraiņi šobrīd cīnās arī mūsu vietā, lai Krievijas uzvaras gadījumā līdzīgs uzbrukums neseko arī Baltijas valstīm. Jau tādēļ vien mums ukraiņiem ir jāpalīdz, cik un kā vien varam. Kaut arī tādēļ pašiem ar kaut ko pieticīgāk kādu laiku nāksies izdzīvot, pat knapināties.