Diemžēl ieradumam ir milzu spēks. Kamēr A. Upīša un Beātes ielas ietves klāja vecais grumbuļainais asfalts, nevienam prātā nenāca spert kāju līdzās esošajā zālienā, taču, tiklīdz sākās bruģa klāšana, tika iemīdīta jauna taciņa. Lai arī trotuāra remonts noritēja gana raiti, tagad ne visi izmanto gludo klājumu, priekšroku dodot taciņai pat lietus laikā, kad tā dubļaina, kaut arī ieguvums ir tikai daži soļi un pāris sekundes.
Kādreiz taisnāko ceļu meklētājus centās apkarot ar bargiem brīdinājuma plakātiem Pa zālieniem staigāt aizliegts! vai salīdzinot ar ne visai cienījamas reputācijas lopiņiem. Praksē neviena no šīm metodēm gan neattaisnojās, tik vien kā veltīgi tika apvainoti lāga dzīvnieki. Arī šajā konkrētajā un citos līdzīga rakstura gadījumos atliek vienīgi apelēt pie līdzcilvēku godaprāta, lai viņi kā senāk atkal pārvietotos pa trotuāru, pie tam daudz kvalitatīvāku nekā iepriekšējais, ļaujot ataugt zālītei tur, kur tā koši zaļojusi gadu desmitiem.