«Liesma» gavēņa laikā uzrunāja Valmieras Svētā Sīmaņa Evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju Ediju Kalekauru un Valmieras Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas Katoļu draudzes prāvestu Lauri Malnaču.
Dieva klātbūtne ziedā
Mācītājs EDIJS KALEKAURS:
«Man Lieldienu laiks ir izvērties par Dieva Mīlestības apcerēšanas laiku. Šis ir arī laiks, kad nākas saskatīt, cik cilvēkā pašā par sevi ir maz labuma. Sevī ieskatīšanās laiks, un to es attiecinu uz sevi: ja esmu maksimāli godīgs, tad jāatzīst, lai ko es daru, pat lūdzot Dievu, skan kaut kas no savtīguma, patmīlības… Lai ko es darītu, līdz galam šķīsti nevaru izdarīt. Šis ir arī grēkapziņas laiks, kad turpat blakus atklājas tik liela Dieva mīlestība. Laiks, kas cilvēkā noteikti kaut ko maina, tik dziļi, ka dažkārt liek acīs sariesties asarām. Kāpēc Dieva dēls cieta par mani? Atbildēs atklājas Dieva mīlestība, jo Jēzus pats saka: nav lielākas Mīlestības par šo, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem.
Pašas Lieldienas ir Kristus triumfs pār nāvi, un līdzi nāk lūzuma punkts: Augšāmceltais Kristus katru dienu ir kopā ar mani. Es cenšos Viņu apzināties katrā savas dzīves sīkumā. Pamostos un zinu: Kristus ir ar mani! Viņš ir ar mani, manā istabā, un to ir labi ieraudzīt.
Ir pavasaris, sniegpulkstenītes zied aiz loga, skaties, zieds izplaucis, un iedomājies, ka Dievs tam varbūt ir licis notikt tevis dēļ! Lai tevi iepriecinātu! Varbūt tu būsi vienīgais cilvēks, kurš šo ziediņu redzēs, bet viņš tieši tevis dēļ licis šim jaunajam asnam līst! Ja tev būs priecīgi, Viņš būs klāt, un vēl jo vairāk ciešanās un grūtībās, kā pats solījis: Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.»
Beidzas dvēseles ziema
Prāvests LAURIS MALNAČS:
«Dzīvojam no Dieva žēlastības, jo katra jauna diena ir brīnums. Gavēņa laikā ir iespējams sagatavoties Lieldienu svinībām. Laicīgi domājot, šajā laikā pievēršam uzmanību nogurumam, mums stāsta, ka vajag attīrīšanos, lai vasarā labāk izskatītos… Baznīca jau runā to pašu, bet iekšējā pasaulē. Ne tik svarīga ir miesa kā dvēsele, lai tā nepaliek ziemā. Lieldienās skan: Augšāmcelšanās! Tiešām iespējama jauna dzīve, kā kustība un attīstība.
Šos svētkus uztveru arī kā patvērumu, lai tiktu prom no praktiskām lietām, lai ieietu garīgajā pusē. Man prieks, ka šajā laikā esmu stipri nodarbināts ar kalpošanu, ar cilvēku uzklausīšanu, ar apceri, jo tas mani vairāk uzlādē nekā iztukšo. Ir labi atcerēties vai zināt, ka devējs var kļūt ļoti bagāts. Devēja bagātība ir īpaša.
Zinu, ka cilvēkiem nepatīk garas runas, bet gavēņa laikā esmu daudz runājis, cilvēki nāca uz baznīcu, Pūpolsvētdienā tā bija tikpat pilna kā Ziemassvētkos. Cilvēki nāca uz grēksūdzi. Viņi no sirds vēlējās, lai beidzas dvēseles ziema.
Es novēlu, lai katram piepildās Lieldienu stāsts, jo, ticiet man, Dievs katram no mums paredzējis ko vienreizēju. Dieva balss uz katru runā atsevišķi. Mēs uzdodam savus jautājumus, saņemam atbildes. Bet jāatceras, ka Lieldienu stāsts nav garīdznieku stāsts no kanceles, jo tas ir Dieva stāsts. Lieldienas vienā domā neietvert, jo Augšāmcelšanās brīnums nav aptverams, tas pārspēj prāta robežu.»