Parīzes nolīgums tiek uzskatīts par līdz šim nozīmīgāko starptautisko vienošanos klimata jautājumos. Par tajā ietvertajām normām un katras valsts pienākumiem globālās sasilšanas ierobežošanai ļoti sīvās diskusijās pērn novembrī Parīzē vienojās pasaules valstu līderi. Pēc tam ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām ietvaros tika apstiprināts 195 valstu vienbalsīgs lēmums, kas jau ir nodēvēts par «pagrieziena punktu labākai iespējai mūsu planētas glābšanai».
Lai novērtētu Parīzes nolīguma nozīmīgumu, ir jāatgādina, ka tas aizstās Kioto protokolu, kura darbība beidzas 2020. gadā. Šo 1997. gadā Japānā Kioto pieņemto protokolu, kas paredzēja vismaz par 6 procentiem samazināt klimatam kaitīgo gāzu nokļuvi atmosfērā, bija parakstījusi un ratificējusi 191 valsts. Diemžēl jau ar to vien, ka ASV Kioto protokolu neratificēja, bet Ķīnai tas pat neuzlika nekādas saistības, atmosfēras piesātināšana ar globālo sasilšanu veicinošām vielām turpat 20 gados nav būtiski mazinājusies. Nu cerīgi ir, ka Parīzes sarunās šoreiz svarīga loma bija tieši ASV iniciatīvai un panāktā vienošanās ir saistoša visām ANO valstīm, arī Ķīnai.
Nolīguma galvenā iecere ir noturēt globālo sasilšanu būtiski zem divu grādu robežām, salīdzinot ar pirmsindustriālo līmeni (tiek minēts 1990. gads). Ir arī ilgtermiņa vīzija (1,5 grādi), ko pieprasa nelielās salu valstis, kuras jau tagad apdraud no mūžīgā sasaluma ledus kušanas pieaugošais ūdens līmenis jūrās un okeānos.