Kā citādi, ja Latvijas sabiedrība šajā gada nogalē bija gatava otram dot nu vismaz divus miljonus eiro, lai palīdzētu bērniem ārstēties, uzlabot veselību, lai vecāki uz brīdi atgūtu sirdsmieru. Sabiedrība ziedoja arī Ukrainas bērniņiem, kam karš izpostījis bērnību. Daudzi labi nodomi saņēma līdzcilvēku atbalstu un sapratni.
Un tomēr šajā labdarības plūdumā man vienmēr jādomā par savu valsti, par kaut ko līdz galam te nepadarīto, nesaprasto. Kāpēc vecākiem jālūdz ziedojumi bērnu rehabilitācijai, viņu attīstībai svarīgai terapijai, nodarbību cikliem? Kāpēc ziedotāji un šo labdarības akciju rīkotāji zina, ka vismazāk aizsargāta ir sabiedrība veselības jomā, trūkstot iespējām, finansēm, pakalpojumiem, kamēr valsts spītīgi raksta stratēģiskos plānus, iesaistās pilotprojektos, ļauj krāties papīru kaudzēm, bet cilvēkam svarīgais iztrūkst.