Varbūt esmu jau lasītājiem apnicis: kā piektdiena klāt, tā Lemešonoks atkal apcer prezidenta vēlēšanas kaimiņvalstī. Ziniet, arī man pašam tas vairs nemaz nešķiet amizanti.
Kadriorgas pils iemītnieka ieilgušās raudzības ir stipri apskādējušas Igaunijas kā «Baltijas paraugbērna» reputāciju. Valdība to dēļ zaudēja populāru ārlietu ministri, un vaina tiek piedēvēta Reformu (premjer)partijas intrigām. Valdības vadītāja autoritāti sadeldē viņa nespēja – drīzāk nevēlēšanās – savākt (nopirkt) elektoru kolēģijā atbalstu savas partijas kandidātam Sīmam Kallasam. Neveiksmīgajā balsojumā atklātie 57 tukšie biļeteni (no pavisam 335), ļoti ticams, ir ņirdzīgs signāls bijušajam eirokomisāram: šīs balsis tiktu tev, ja vien Tāvi Reivass būt devīgāks vienai vai otrai pašvaldībai!
Igaunijas sabiedrība ir sadusmojusies par partiju muļļāšanos, un arvien uzstājīgāk atskan prasība dot tautai tiesības vēlēt prezidentu. Sabijušies politiķi cer nomierināt pilsoņus, apsolot izrādīt viņiem Valsts domes demonstratīvu vienprātību pēkšņi pieteiktās Kersti Kaljulaidas ievēlēšanā. Kad saldi cerētās politbiznesa kombinācijas izputēja, Igaunijas parlamenta partiju vairākums steigšus saglābj savu reputāciju, virzot valsts galvas amatam kandidāti «pavisam no malas»: lai arī Kersti nebūs mūsējā, viņa vismaz nebūs jūsējā…