Daudzi tā dēvētie vecie eiropieši, tostarp šo rindu autora paziņas, atrodas patiesā neizpratnē: mēs (Eiropa) palīdzam viņiem atbrīvoties no diktatoriem un kļūt brīviem, mēs gadu desmitiem esam uzņēmuši patvēruma meklētājus, dodot viņiem jumtu virs galvas un maizi uz galda, taču daļa (un nebūt ne maza) šo cilvēku pateicības vietā patoloģiski ienīst kā Eiropu, tā visu Rietumu civilizāciju. Ienīst tik ļoti, ka ir gatavi upurēt savas dzīvības, rīkojot terora aktus.
Protams, ir arī izņēmumi, taču kopumā politkorektie un postmodernie eiropieši vai vismaz Eiropas elite atsakās pieņemt, ka brīvība, kādu to saprot Rietumos, nomācošam vairākumam islāma pasaules ir sveša, nesaprotama un nevajadzīga. Tā ir civilizācija ar pavisam citu iekšējo organizāciju un vērtību skalu, kur citas (Rietumu) civilizācijas vērtību reāla ieviešana ir iespējama vienīgi ar vardarbīgām metodēm un vairāku paaudžu, ja ne gadsimtu laikā. Nosacītas analoģijas varētu būt Amerikas kontinenta sākotnējā iekarošana vai baltu tautu kristīšana, kas izvērtās par ilgiem un asiņainiem kariem.