Tādi riebīgi sīkumi

Šoreiz atkal par Valmieras centrālo objektu – Georga Apiņa ielas rekonstrukciju. Vispār jau bija tāds neliels pārsteigums, kad svaigi uzlietajai asfaltbetona apakškārtai Beātes ielā viņnedēļ strādātāji tomēr pamanījās uzreiz divas teknes pārzāģēt. Pats biju klāt vienā būvnieku, pasūtītāju un pieskatītāju iknedēļas kopsapulcē, un man palika iespaids, ka tur atbildīgi ļaudis par katru sīkumu vispirms septiņas reizes skrupulozi izspriež, nomērī un tikai tad nogriež. Izrādās, tomēr līdz galam viss nav iepriekš saskaņots. Žēl. Protams, asfalta virskārta nākamgad visu nosegs, taču tāda starpgarša paliks.
Braucējiem bēdas ar Apiņielas objekta paralēlo pasauli – to asfaltēto ielas daļu, veco, pa kuru vēl visu pagājušo nedēļu notika ļoti pamatīga braukšana abos virzienos. Savulaik tika solīts, ka šo gabalu būvnieki pieskatīs, izdauzītās bedres aizberot un pielīdzinot, bet vispārējā darba dunā šie sīkumi Ceļu pārvaldes atbildīgajiem vīriem bieži vien palikuši aiz kadra, t.i., nejaukas bedres lielākoties tukšas, nevis aizpildītas ar samalto veco asfaltu vai granti. Nevajadzēja taču tālu meklēt, turpat ierakumā šīs mantas papilnam! Taču, ja nav pavēles no augšas, nav arī izpildījuma…