Vienkāršākais, protams, ir saskatīt notikušajā Maskavas garo roku – īpaši tāpēc, ka lācis aizgūtnēm jūsmo par demonstratīvo apliecinājumu ES iekšējām nesaskaņām. Tomēr tas būtu bīstams pašapmāns Ukrainas patiesiem draugiem (ne tiem, kurus šī valsts interesē, kamēr tā «nīst krievus» – lai vēlāk aizmirstu tāpat kā reiz apjūsmoto Gruziju). Holandiešu izrādītajā nepatikā krietna tiesa nopelnu ir gan Rietumeiropā iesakņojušos ukraiņu tūristu jau desmitgadēm ilgajām aktivitātēm noziedzībā, seksa industrijā un nelegālajā nodarbinātībā, gan tagadējās valsts vadības pašapmierinātā mazspēja.
Mums, īpaši Ārlietu ministrijai, nevajag apmātībā līdzināties Ukrainas prezidentam Petro Porošenko, kuram jau izveidojies automātisks reflekss: jebkādu sev un valsts varai veltīto kritiku dēvēt par Kremļa pakalpiņu rosību.