Tas tāds padomju mantojums – klusēt un samierināties, kaut iekšā mums viss vārās. Ak, jā, interneta laikmetā gan esam nedaudz uzfrišinājuši mūsu gēnu – nu mākam, kaut arī anonīmā veidā, tomēr izgāzt savu sakrājušos sāpi. Šī gandarījuma sajūta, ko gūstam, gan beidzas līdz ar punktu pie kārtējā žultainā teikuma beigām.
Nereti gaidām kaut kādu otro atmodu, bet kurš to atmodu veidos, ja puse no Latvijas iedzīvotājiem ir aizbraukuši uz drīzu neatgriešanos? Ikreiz, kad valsts palaiž kārtējo lādiņu tiešā trāpījumā pa tautas pašapziņu, labklājību un morālo stāju, acumirklī no šīs zemes paceļas trīs reisi ar potenciālajiem atmodas ugunskura kūrējiem.
Mēs esam ne tikai pacietīgi, bet arī, pateicoties vēstures notikumiem, ļoti spējīgi ātri pielāgoties mainīgajiem dzīves apstākļiem – apķērīgākie rod jaunas iespējas, ne tik apķērīgie ņem vīli tālāk no visām problēmām.