Valodas vārdu krājumu var salīdzināt ar mežu. Katra jauna vārda iegaumēšana ir salīdzināma ar jauna koka iestādīšanu. Šajā mežā koki aug tā, kā mēs rūpējamies par tiem, kā kopjam, kā izmantojam savus valodas resursus. Cik bieži savā valodas mežā izmantojam sinonīmus, antonīmus, homonīmus, frazeoloģismus, poētismus un internacionālismus. Barbarismus, žargonu, slengu un vienkāršrunas vārdus var salīdzināt ar krūmājiem, kas aug pret mūsu gribu. Tie no mūsu meža būtu jāizskauž, lai pārējie koki varētu kārtīgi augt, lapot un zaļot. Taču tas ir ļoti grūti, jo šie krūmi ir jāiznīcina ar visām saknēm, citādi tie atkal sāks augt no jauna un šī cīņa jāsāk atkal no jauna. Tas ir atkarīgs no katra cilvēka gribasspēka.
Ja mūsu griba būs stipra, tad savā mežā mēs izaudzēsim arī dažādu sugu kokus, tās būs mūsu svešvalodas, ko apgūsim, jo viss, ko tu zini, tā ir liela bagātība. Ar valodu mēs vienmēr izsakām kādu domu. To apstiprina arī Raiņa vārdi: «Valoda nevar būt bez domas, doma var būt bez valodas.»
Mums katram būtu jāatceras, ka valodas vārdu krājums ir jākopj, tas jāpapildina, jānostiprina un jāpilnveido. Manuprāt, to var izdarīt tikai ar apzinīgu un čaklu darbu, lasot grāmatas, mācoties svešvalodas, apgūstot eksaktos mācību priekšmetus. Dažādas stihijas un likteņa triecieni cilvēkam var atņemt daudz, piemēram, draugus, mājas, ģimeni, tikai ne valodu. Valoda ir cilvēka gars, cilvēka būtība un zīmogs. Mana un citu valoda, manas zināšanas ir mans zelts, mana ticība un mans gars!
Redakcijas piebilde. Darbs lielā konkurencē ieguvis atzinību Latviešu valodas aģentūras rīkotajā valsts radošo darbu konkursā «Kā var mācīt citu valodu? Protot savu valodu».