Vectēva diena

Jau kopš bērnības tā darīt mācīja mamma, arvien tajā dienā no atvilktnes izņemot un goda vietā noliekot Apliecību, kurā teikts: «Latvijas Republikas Karaspēka pārvalde apliecina, ka pilsonis Fricis Ernesta dēls Upesleja ir ņēmis dalību Latvijas atbrīvošanas karā kā ierindas karavīrs 12. Bauskas kājnieku pulka V rotā un viņam ir piešķirta tiesība nēsāt Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi.» To viņam izsniedza 1923. gada decembrī  – divus mēnešus pēc manas mātes Emīlijas piedzimšanas. Fricim par līdzdalību Latvijas atbrīvošanas karā valsts piešķīra arī nelielu, tā saucamo amatnieka zemi, kas bija viņa turpmākās dzīves laime un arī nelaime. Tā kā piešķirtā balva faktiski bija nocirsts meža nogabals, tad tajā pie zemes varēja tikt, tikai pārcilvēcīgā darbā līdumu veidojot. Fricis zemi iekopa. Mājiņu uzbūvēja. Kopā ar sievu Annu četras brašas meitas un pastarīti dēlu Latvijai dāvāja. Taču sieva palika atraitne, bērni bāreņi, jo līduma līdēja veselība fiziskā darbā bija neārstējami iedragāta. Friča sen vairs nav, tāpat kā nav ne viņa celtā namiņa, ne arī viņa bērnu. Palikuši mūsu vecmāmiņas Grūsītes (Annas!) nostāsti, fotogrāfijas un visu mazbērnu mājās – Saldū, Brocēnos, Rīgā, Cēsīs un Valmierā – katram pa 1923. gadā izdotās Apliecības kopijai.