Jo man patīk apčamdīt preci, pirms to pērku, apskatīt, izvēlēties tieši to, ko gribu. Mazākos tirdziņos man patīk arī parunāties ar pārdevējiem, kas nereti ir īsti sirdscilvēki, kuri dara to, ko mīl. Biju aizgājusi arī uz Simjūda gadatirgu, un melošu, ja teikšu, ka izstaigāju visu, jo tirgus stiepās no Baumaņa ielas stūra līdz pat mazajai maksimai un vēl arī Vecpuiša parkā. Bet kas tur bija par piedāvājumu! Vīni, sieri, maize, kūpinājumi, dažādi saldie gardumi, pītie groziņi, paštaisītas rotaļlietas un vēl, un vēl. Viss biezā slānī.
Šoreiz gan stāsts ne par pašu tirgu, bet par cilvēku uzvedību, ko tajā skudru pūznī it kā pamanīt nevar. Pie manis ciemos bija paziņas, sarunājām, ka uz tirgu iesim kopā. Sacīts – darīts. Sākumā staigājām kopā, bet, tā kā intereses atšķīrās, sarunājām, ka katrs izstaigās pats par sevi, un norunājām, ka tiksimies atkal manā dzīvoklī.