Viņnedēļas nogalē laulātie šo vienreizējo jubileju — 60 kopā nodzīvotos gadus — nosvinēja kopā ar saviem mīļajiem, vienīgi viens no mazdēliem Mārcis tajā dienā bijis Āfrikā un arī vedekliņa darba dēļ nav uz godiem tikusi. Mazdēls skaipā apsveikts vārdadienā un redzējis gan vecvecākus viņu lielajā dienā, gan kāzu galdu.
«Vedēji, kuri kopā ar mums bija arī zelta kāzās, bija sarūpējuši limuzīnu, ar kuru aizbraucām uz Dikļu pili, pie tās nofotografējāmies, bet pie svinību vietas «Avotos» mūs sagaidīja čigāni, viss bija, kā kāzās pienākas, arī oficiālie un neoficiālie apsveikumi,» pirmais sarunā iesaistījās Gunārs. No pašu laulāto puses bijis vien līdz beigām jānoturas.
To, ka dimanta kāzas jārīko, izdomājuši abi mazdēli, un tolaik Gunāram, kurš pārcietis vairākas smagas operācijas un, kā pats joko, ir godam nopelnījis 1. grupas invaliditāti, ar veselību bijis labāk. Bet, ja jāiztur, — jāiztur. Ne tas vien pārdzīvots…
«Astoņus gadus man bija Staļina tētim Sibīrijā jāpalīdz strādāt. Pabiju gan Moldāvijas lēģeros, gan Krasnojarskā, Taišetā būvēju Austrumsibīrijas dzelzceļu. Pēdējā izmitinājuma vieta bija Omska, kur tolaik tapa milzīga naftas pārstrādes rūpnīca. Tā vēl tagad tur darbojas. Man uzticēja sagādnieka pienākumus, vadāju ēdamos. Kad Staļins nomira, izsūtītos pamazām sāka atbrīvot. No Omskas arī tiku mājās. Bija jādomā, ko darīšu. Brālēns strādāja teātrī, aicināja pieteikties par skatuves strādnieku. Piekritu. Tad kļuvu par brigadieri, pēc tam par dekorāciju ceha vadītāju. Laikam taču manī saskatīja kādas mākslinieciskas iezīmes. Teātrī ar pārtraukumiem nostrādāju padsmit gadus,» atceras Gunārs.
DIMANTA PĀRIS — valmierieši Rita un Gunārs Vitmaņi. Andra Dudeļa foto