Cik gadus jau esi Rīgā?
To man diezgan grūti aprēķināt. Šeit, Latvijas Bankā, esmu divdesmit ar pusi gadu, pirms tam biju Radio un televīzijas padomē. Var teikt, ka klātienē prom no Valmieras esmu kādus 23 gadus, kaut arī manā darba grāmatiņā rakstīts, ka Rīgā strādāju kopš 1983. gada. Jo visām avīzēm, kurās es strādāju pēc Liesmas, kantori bija Rīgā. Liesma bija pēdējā vieta, kur man ir darba ieraksts Valmierā. Sanāk, ka kopā ar ģimeni Rīgā esmu jau vairāk nekā 20 gadus.
Kāpēc nācās tik kardināli mainīt profesiju — no žurnālistikas uz pavisam citu sfēru?
Kaut kā lielajos pārmaiņu laikos es laikam iekļuvu tajos pirmajos viļņos, kuriem radās problēmas ar darbu. Tagad jau gan saka, ka cilvēkam mūžā vismaz trīs reizes nākoties pārmācīties citās specialitātēs, darbos… Ne vairs Dienai, ne Lauku Avīzei nevajadzēja reģionālos birojus, Valmierā tie tika likvidēti, un man sākās darba problēmas. Secināju, ka ar to, ko es tajā brīdī protu, nemaz nav tik viegli atrast cik necik labu darbu. Bija tāds pārdomu laiks, kurā man varbūt paveicās, ka mani ievēlēja Radio un televīzijas padomē. Tajā brīdī pievērsos ekonomikas mācībām Vīnē. No sākuma bijām tur kursos, kur biju vienā grupā ar Guntaru Štrombergu. Tas varbūt bija tāds iedvesmas impulss, es biju viens no tiem, kas grupā tīri labi saprata vāciski, tāpēc radās iespēja Vīnes Tautsaimniecības veicināšanas institūtā neklātienē pabeigt ekonomikas studijas menedžmenta profesijā. Bija jāaizbrauc uz vairākām sesijām, tas bija kaut kas starp neklātieni un tālmācību. Tā nu dabūju klāt otru izglītību, ekonomiku, kas mani patiesībā bija interesējusi kopš žurnālistikas laikiem, jo rakstīšana jau sanāca galvenokārt par tautsaimniecību — lauksaimniecību un rūpniecību. Ar divām izglītībām jau varēju skatīties uz konkursiem. Tolaik sanāca rotācija Radio un televīzijas padomē — tika izlozēti četri promgājēji, un es biju viens no viņiem… Sanāca, ka biju tālredzīgi ekonomiku izstudējis! Ņemot vērā, ka man bija gan žurnālista izglītība un prakse, arī kontakti žurnālistikā, gan dokumentāli apliecināta saprašana par ekonomiku (tobrīd gan vēl studijas Vīnē nebiju pabeidzis), man bija vieglāk savākt nepieciešamos punktus, lai strādātu šeit.
Ārzemju diploms toreiz skaitījās krutais…
Domāju, jā. Atceros, ka uz divām vietām darbam Latvijas Bankā toreiz kandidēja 80 cilvēki, un tā viena trāpījās man (smaida).
TAS PATS, TIKAI SIRMĀKS. Jānis Motivāns pagājušajā piektdienā Latvijas Bankas vadības tikšanās reizē ar reģionālās preses pārstāvjiem.