Ilva ir īstena valmieriete. Pabeigusi Valmieras 5. vidusskolu, bet ģimnāzija ir «ne bērnības, ne jaunības zeme, bet mana darba dzīve», tā saka Ilva. Trīsdesmit gadus latviešu valodas un literatūras skolotāja ģimnāzistiem un pusi no šī laika strādājusi arī skolas vadības komandā. Viņa ļoti vēlējusies, lai lielā un skaistā skola paliek savējo rokās, un par savējiem Pārgaujā sauc pārgaujiešus. Ilva līdz kaulam tāda ir.
Ģimnāzija ilgāk nekā gadu strādāja bez direktora. Konkursi, aicinājumi, un tad pērnā gada nogalē uzzinājām, ka ir beidzot izlemts par direktoru. Kādu atceraties pērno 1. decembri?
Es kādu laiku jau biju direktora pienākumu izpildītāja, bet saprast, ka tagad esi direktore… Man bija sajūta, ka nupat zeme ar debesīm kopā griežas. Uzreiz gan arī domāju, ka panikas cēlāja neesmu, nav skolā lietu, ko nevarētu risināt. Esmu strādājusi vadības komandā, audzināšanas darbā, ļoti daudzi jautājumi pie šī paša galda iepriekšējās direktores laikā (ilgus gadus Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāziju vadīja Agita Zariņa-Stūre – red.) tika pārrunāti, brīnišķīgi lēmumi tika pieņemti, un zinu skolu, savus kolēģus, katra darba stilu, viņu aizrautību, bet būt direktorei ir citādi, un tagad cenšos sajust, kā tas ir.
UZDRĪKSTĒJOS NENOBĪTIES un būt par direktori, lai kopā ar kolēģiem un skolēniem mūsu pašu skolu veidotu vēl stiprāku, – saka Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas direktore Ilva Lakuča. Ārijas Romanovskas foto