Katru gadu rudenī svētceļojuma Valmiera — Aglona dalībnieki pulcējas Valmierā, lai atcerētos tālajā ceļā piedzīvoto un paraudzītos valmierietes Justīnes Buliņas svētceļojuma fotogrāfijās. Uz tikšanos visi ar nepacietību gaidīja no Rīgas atbraucam GEORGU BĀRDU. Valmieras grupā viņu mīļi sauc par Džordžiku.
ARTA PŪGULE-IGNATE. Valmieras 5. vidusskolas 1993. gada absolvente, no 2000. gada — Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas skolotāja, no 2006. gada — direktores vietniece informātikas jomā. Viena no 28 pedagogiem, kuri vakar, Skolotāju dienas priekšvakarā, Valmieras teātrī saņēma Valmieras pašvaldības apbalvojumu «Balva izglītībā».
Lai cilvēks kļūtu sabiedrībā populārs, viņam nebūt nav jābūt aktierim, skolotājam vai dakterim. Piemēram, Valmierā ļoti daudzi no tiem, kas ikdienā sēž pie stūres, pazīst autoskolas «Edis» instruktoru un teorijas pasniedzēju ANDREJU CERIŅU.
«Valstī, kura vēlas sevi saglabāt, pati nozīmīgākā vērtība ir cilvēki. Svarīgākā lieta ir rūpēties par to, kā viņi tiek izmācīti un lai viņi izaug veseli. Cilvēku veselība vienmēr būs svarīga. Vienmēr,» sarunā uzsvēra ģimenes ārste un SIA «Vidzemes slimnīca» valdes locekle GUNA POIKĀNE.
Bijušais rīdzinieks ANDRIS AKMENTIŅŠ beidzis Āgenskalna Valsts ģimnāziju, studijas turpinājis Vidzemes Augstskolā Tūrisma organizācijas un vadības nodaļā, kur ieguvis profesionālā bakalaura grādu tūrisma vadībā. Pašlaik viņa amats ir sabiedrisko attiecību vecākais speciālists Vidzemes Olimpiskajā centrā, paralēli darbojas arī «Sportacentrs» televīzijā par ārštata žurnālistu, videooperatoru.
Neticami, bet pirms mēneša INĀRA ALLIKA tuvāko kolēģu pulciņā nosvinēja 40 gadu darba jubileju. Visu šo laiku, turpat pusi no cilvēka mūža, Ināra dažādos amatos nostrādājusi Valmieras pašvaldībā. Iecerot sarunu ar viņu, nešaubījos, ka cilvēkam, kas pārdzīvojis nu jau astoņus pašvaldības vadītājus, būs ko pastāstīt.
No 12. jūlija jau trešo gadu pēc kārtas Rīgā notiek konkursa VECMĀMIŅA fināls. Lai tajā iekļūtu, bija jāiztur stingras žūrijas atlase, un finālā ik sestdienu tiekas 14 dāmas sievietes gados no dažādām Latvijas vietām — jaunākajai Lieliskajai vecmāmiņai ir 48 gadi, vecākajai — 74.
Līdz pirmajai skolas dienai vēl nedēļa, bet Valmieras 5. vidusskolas sākumskolas korpusā, skolotāju rūpīgi sagatavoti, jau draiski rindojas burtiņi 1. septembra sveicienā. Arī 1.a klasē mazos gaida viņu pirmās skolotājas DACES CIGUZES apliecinājums, ka visi divdesmit viņas zvirbulēni ir mīļi gaidīti.
Šoreiz rubrikā «Uzmanību, lieliska saimniece» nebūs iepazīšanās ar kādu izslavētu godu saimnieci vai pieprasītu gardumu cepēju. Tas būs stāsts par ukrainieti ANNU BERGU, kura jau vairāk nekā 30 gadus dzīvo Latvijā, runā latviešu valodā, sekmīgi nokārtojusi naturalizācijas eksāmenu, laulībā ar latvieti Daini izaudzinājusi meitu Ingu un dēlu Jevgeniju, bet pēdējā desmitgadē ar vīra atbalstu ir iekopusi neparasti skaistu daiļdārzu, par kuru pati saka: «Nekur nejūtos tik labi kā ģimenē, mājā un savā dārzā.»
Ar viņu kopā varbūt varētu iet izlūkos, kā dažkārt mēdz teikt: jo vari paļauties, ka tava ceļabiedre ceļus un bezceļus izmēģinājusi gana, līdzgājējus/ līdzbraucējus laivā arī. Aizraušanās pamazām pārtapusi profesijā un arī oficiāli apstiprinātā zinātniskā titulā: ILZE LIEPA ir tūrisma organizācijas un vadības speciāliste ar maģistra diplomu kabatā. Ikdienā — tūrisma eksperte Vidzemes plānošanas reģionā. Dzimusi un augusi Trikātā, valmieriete jau pasen. Darba pienākumi ar tūrismu saistīti kopš 2003. gada, kad Ilze sāka strādāt par Valmieras Tūrisma informācijas centra vadītāju.
Valmierietis VALDIS BLŪMS sportojot (senioru sacensībās viņš piedalās cītīgi) nu izteikti tiek vērtēts vecuma grupā 70+, jo šogad ir sasniedzis pusapaļu jubileju. Tādēļ vedināju viņu uz sarunu ne tikai par sportošanu, bet par mūžu.
Kādreizējais kaugurietis EDMUNDS MEDNIS, ko atceramies arī kā pilsētas kapelas «Bumerangs» solistu un bundzinieku, nu jau gadus 15 mīt tālajā Amerikā. Tomēr, ciemojoties dzimtajā pusē, viņš labprāt viesojās arī «Liesmas» redakcijā, lai dalītos pārdomās par dzīvi brīvajā Latvijā un demokrātijas citadelē ASV.
Lai arī svešzemju kuģi Gaujā iepeld galvenokārt 1. aprīlī, tomēr valmieriešiem ir savs tālbraucējs kapteinis VIESTURS VĪKSNE, kurš jūras un okeānus vago jau divdesmit gadus. Pēc kārtējā garā reisa, atpūšoties krastā, viņš bija ar mieru paciemoties arī «Liesmas» redakcijā.
PAEGĻI — māmiņa Anta, tētis Druvis, vecākais dēls Pauls (12), vidējais — Gustavs (9) un pastarītis Valters, kam tieši šodien aprit gadiņš. Visi gaišmataini, zilām acīm. Viņu izteikto latviskumu vēl vairāk pasvītro Latvijas karogs augstu mastā pie ģimenes mājas.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs ARTIS EGLĪTIS kalpo Rubenes un Strenču draudzē, bet reizi mēnesī uz apmēram nedēļu dodas pie tautiešiem Īrijā. Lai noturētu dievkalpojumu vienā vai citā pilsētā, lai uzklausītu, lai aprunātos. Arti satikām Cēsīs notikušajā konferencē «Cēsis pasaulē», kur visvairāk tika prātots par to, kā runāt ar novadniekiem, kā uzturēt saikni, kā mudināt tautiešus atgriezties dzimtenē.
Pasaule ir tieši tik tālu vai tuvu, cik pašam, kā mazajam Sprīdītim, pietiek drosmes, uzņēmības un arī izturības tajā doties. Rūjieniete INDRA PUĶĪTE tālus, pat ļoti tālus, arī bīstamus ceļus un augstkalnu takas mēro jau 18 gadus. Atgriežoties Rūjienā, viņa savas ceļojumu piezīmes un fotogrāfijas regulāri publicē laikrakstā «Rūjienas Vēstnesis», labprāt atsaucas aicinājumam dažādās auditorijās dalīties svešumā redzētajā. Vēl — Indra cep maizi, kūciņas, bet ne tortes, jo pašai tās ne īpaši garšo, reizi pa reizei pēc pašas izjūtām uzmeistaro arī citus gardumus.
Savulaik ārkārtīgi populārās dziesmas «Laimes putns» autors MĀRCIS KALNIŅŠ, ko senākie valmierieši atceras kā estrādes ansambļa «Kvelde» vadītāju, šopavasar ģimenes lokā nosvinēja savu 75 gadu jubileju. Lai gan jau krietnu laiku kā Mārcis vairs nav valmierietis, ciemojoties mūspusē, viņš allaž viesojas pie vecā cīņu biedra Alfrēda Dulberga, lai atcerētos kopīgās muzikantu gaitās apēstos sāls pudus, t.i., nospēlētos koncertus un ar tiem saistītos notikumus dažādās tolaik varen plašās un nedalāmās padomjzemes malās, — un vienā šādā atmiņu pēcpusdienā arī man laimējās būt klāt.
Valmieras Sv. Sīmaņa draudzes mācītājs MAGNUSS OLSONS (Magnus Olsson) no Dienvidzviedrijas Latvijā dzīvo nu jau 16 gadus. «Mēs, daži studenti no Zviedrijas, bijām aicināti atbraukt uz Latviju vasaras kursos, te arī satiku savu nākamo sieviņu Lāsmu. Sākumā kalpošanas vieta man bija Limbažos, bet, kad iepriekšējais mācītājs pārcēlās uz Rīgu un Valmierā atbrīvojās vieta, sarunā ar arhibīskapu, prāvestu un draudzes vadību nonācām pie tā, ka tiku uzaicināts kalpot Valmierā. Te dzīvoju nu jau pusotra gada,» par savu ceļu uz Latviju stāsta Magnuss. Tālākais esot Dieva rokās, un, ja tā būšot lemts, labprāt paliktu mūsu pilsētā. Bet Lāsma piebilda, ka mācītāju ģimenēm mēdz būt biežākas dzīvesvietas maiņas nekā vairumam cilvēku, un ar to jārēķinās.
Mēdz runāt, ka pēdējos gados Valmieras basketbolā valdot, nu, vismaz toni nosakot rūjieniešu mafija... Cik tad sen, kad pirmā Latvijas čempionāta bronza vīru basketbolā valmieriešiem atnāca ar Rūjienas puses uzņēmīga vīra Jāņa Jasāna būšanu Valmieras piena vadībā. Nu jau dažus gadus basketbola kluba Valmiera ģenerālmenedžeris ir Boņa jeb Jāņa Bērziņa vecākais brālis MĀRTIŅŠ BĒRZIŅŠ.
Kādreizējie dienesta biedri majoru GVIDO BRENNERI raksturo lakoniski: «Stingrs, ko teicis, to arī izdarīs, tāpēc par viņu bez šaubīšanās var teikt: vīrs un vārds.» Šī noteiktība un profesionalitāte bija jaušama arī mūsu sarunas laikā dienu pirms Zemessardzes 22. kājnieku bataljona komandiera maiņas svinīgās ceremonijas, kurā Gvido pārņēma amata stafeti no pulkvežleitnanta Māra Tūtina.