Vispirms pastāsti, kā tu, jauns un perspektīvs basketbolists, kurš jau bija nokļuvis līdz Latvijas pieaugušo izlasei, pēkšņi nonāci, teiksim tā, basketbola funkcionāra statusā? Kā tevi īsti saukt – par kluba menedžeri vai sporta direktoru?
Nu jau laikam manu titulu esam nomainījuši (smaida) – vairs neesmu menedžeris, bet sporta direktors. Manuprāt, vispareizāk manam darbam atbilst funkcionārs. Visi, kas basketbolā darbojas, taču dara visu! Jā, par to basketbolista karjeras nobeigumu… Visu savu dzīvi ļoti mērķtiecīgi gāju uz sportu, biju disciplinēts, kādā brīdī man arī viss sanāca, biju jau pavisam tuvu vienam no saviem lielajiem mērķiem… Problēmas sākās tad, kad ienācu pieaugušo profesionālajā sportā un kad guvu pirmo traumu. No jaunatnes basketbolā pavadītajiem gadiem laikam bija sakrājies baigais pārslodzes daudzums, jo man no kādiem 14 gadiem vasarās nekad brīvs mēnesis nebija bijis. Sezona pēc sezonas, vasarās jauniešu izlases, un tā biju maucis bez apstājas! Kā man sāka nākt viena trauma pēc otras, tas ir garš stāsts. Kad – man tobrīd bija 24 gadi – biju dabūjis pēc kārtas abos ceļgalos traumas, man tur lūza nost skrimšļi, man pateica – ja nākotnē gribi nodarboties ar sportu kaut vai sava prieka pēc, ja gribi kādreiz paskriet ar saviem bērniem, tad profesionāls basketbols jāliek malā. Citādi vajadzēšot domāt par protēzēm jau tik agrā vecumā…
AR PIRMO ČEMPIONU KAUSU. Valters Vēveris ar Valmiera Glass/Vidzemes Augstskolas basketbolistu pērnajā sezonā izcīnīto pirmo trofeju – Latvijas Basketbola Užavas kausu. Starp citu, šo panākumu mūsējie izcīnīja Valtera pēdējā pieturā profesionālajā basketbolā – Ventspilī. Foto no Valtera personīgā arhīva