Atkritumu apsaimniekošana – šodien tas ir ļoti daudzu tiešu un arī netiešu darbību komplekss, kas sākas ar elementāru atkritumu konteinera iztukšošanu un šīs kravas aizvešanu uz atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu, bet beidzas ar vides izglītību un atkritumu arvien pamatīgāku šķirošanu, sadalot pa izmantošanas frakcijām. Šoreiz uz visu palūkosimies vēsturiski – kā attīstījās atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumi Vidzemē, kur 27 gadus par to rūpējas nu jau 11 pašvaldībām piederošs reģionālais atkritumu apsaimniekotājs SIA ZAAO. Ilgus gadus no pašiem pirmsākumiem uzņēmumu vadīja tā izveidotājs Aivars Sirmais, kopš 2020. gada 1. janvāra viņa misijas turpinātājs valdes priekšsēdētāja amatā ir GINTS KUKAINIS, kurš darbojas arī biedrības Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācija valdē. Ar viņu šī saruna par atkritumu apsaimniekošanas procesa evolūciju laika gaitā.
TE DUS ATKRITUMI. Jau pilnībā pabeigtā pirmā sadzīves atkritumu noglabāšanas sekcija (no kreisās) un vēl topošais otrais atkritumu kalns Daibē, savulaik cieto sadzīves atkritumu noglabāšanas poligonā, kas šodien jau pārtapis multifunkcionālā aprites ekonomikas centrā.
Kāda bija situācija atkritumu apsaimniekošanā Vidzemē, ZAAO uzsākot darbu reģionā?
Uzņēmums SIA ZAAO dibināts 1998. gadā, tātad darbojamies jau pilnus 27 gadus. Sākotnējā situācija bija pilnīgi nesalīdzināma ar to, kāda ir šobrīd! Uzņēmuma 25 gadu jubilejai par godu iznāca izdevums ar 200 lappusēm un daudzām fotogrāfijām ZAAO 25 (Ziemeļvidzemes reģiona atkritumu saimniecības attīstība), tajā var uzskatāmi aplūkot Latvijas kartē iezīmētās atkritumu izgāztuves. Atkritumu apsaimniekošanas sistēma Vidzemē nevarēja sākties bez šo izgāztuvju likvidācijas jeb rekultivācijas. Praktiski katrā pagastā tolaik bija sava vieta, uz kurieni cilvēki veda un izmeta visu, kas viņiem bija lieks. Toreiz izveidoja programmu 500 mīnus, jo visā valstī bija konstatētas ap 500 izgāztuvēm, mums Ziemeļvidzemē no tām bija 104… Tas bija solis numur viens, lai veidotu sistēmu, jo faktiski tobrīd saprata, ka vides piesārņojuma riski sāk kļūt pārāk augsti. Jo atkritumos nonāca ne vairs tikai papīrs vai metāls, bet arī jau medicīnas produkti, krāsas, smaržas, dažādas citas kaitīgas vielas. Ķīmija, kas tika izmesta, jo tajās izgāztuvēs netika ievērotas nekādas vides aizsardzības prasības, tās vienkārši bija vietas, kur to visu izmest! Pamazām šīm izgāztuvēm tika veikta rekultivācija, veidoti cieto sadzīves atkritumu poligoni. Mūsu gadījumā tā bija Daibe, šo vietu izvēlējās starp trim piedāvātajām. Faktiski tas bija sliktākais no variantiem, jo tur nebija ne infrastruktūras, ne elektrības, tā bija principā tukša vieta… Pirmā evolūcija gan Vidzemē, gan visā Latvijā, no izgāztuvēm pārejot uz poligoniem, bija tā, ka poligonos vides aizsardzībai tikai izmantota speciāla membrāna, ar kuru izklāja iecerēto un jau izveidoto poligona vietu. Membrānai pa virsu klāja smiltis, pēc tam oļus, kuros ieguldīja caurules, lai savāktu infiltrātu – lietus ūdeni, kas noskalojis atkritumus. Tika izveidota infiltrāta savākšana, lai tas nenonāktu vidē. Poligona būtība – tas ierakstīts arī likumdošanā – ir atkritumu apglabāšana.
Tā koncentrēti pārskrienam pāri vairāk nekā ceturtdaļgadsimtam… Kas un kā mainījies pa šo laiku?
Pārskrienot pāri 27 gadiem, šobrīd esam situācijā, kad mēs no poligoniem pārejam uz aprites ekonomikas centriem. Šie poligoni, kas tika veidoti tikai atkritumu apglabāšanai, tagad pārtop par aprites ekonomikas centriem, mūsu, ZAAO, gadījumā gan Daibe, gan Kaudzītes par tādiem jau kļuvuši, jo šajās vietās atkritumi vairs netiek tikai noglabāti, bet tur jau tiek iegūta biogāze, ražota elektroenerģija, tiek pārstrādāti bioloģiski noārdāmie atkritumi, tiek šķiroti, sagatavoti otrreizējai izmantošanai… Nāk iekšā viena veida materiāls, bet iziet ārā jau pavisam cita veida materiāls, kas izmantojams tautsaimniecībā. Faktiski mēs šobrīd esam pārejas posmā, kad no lietām, kuras vienkārši metām ārā, mēs protam iegūt enerģiju, protam sagatavot otrreizējai izmantošanai – pārstrādei, un mēs noteikti arvien labāk pratīsim saražot kādas lietas, ko izmantot ikdienā nākotnē.
Vai Vidzemē šobrīd ir konkurence legālā atkritumu apsaimniekošanas biznesā?
Vidzemē ir. Alūksnē strādā SIA Lautus Vide, kas ir privātkapitāla uzņēmums. Vēl Vidzemē SIA Jumis strādā daļā no Siguldas, kas ir SIA ZAAO līdzīpašnieks. Ja vēl Vidzemei pieskaitām Rīgu, tad tur strādā SIA Eco Baltia Vide un SIA CleanR. Ja skatāmies Vidzemes kontekstā faktiski, tad mums šeit strādā visas trīs uzņēmumu formas – pašvaldību kapitālsabiedrība, kas esam mēs ZAAO, tad koncesijā Eco Baltia Vide nodota pašvaldībām piederoša kapitālsabiedrība Jumis un trīs privātas kompānijas – Lautus Vide, Eco Baltia Vide un CleanR.
Vai šādam pašvaldību dibinātam uzņēmumam, kāds ir SIA ZAAO, ir kādas priekšrocības, tirgū konkurējot ar tīri privātiem atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem? Varbūt tie ir mīnusi, nevis plusi?
Tam ir gan plusi, gan mīnusi. Sāksim ar mīnusiem. Kā privātai publiskai kapitālsabiedrībai, kurai īpašniekos ir 11 pašvaldības, mums ir ierobežojumi lietās, ar kurām drīkstam nodarboties. Piemēram, nedrīkstam nodarboties ar pārstrādi, jo Konkurences padome uzskata, ka tas jādara privātbiznesam. Līdz ar to ir lietas, kuras mēs varētu darīt, bet nedrīkstam. Spilgtākais piemērs te varētu būt Getliņu tomāti un gurķi, kas tirgū ir paši dārgākie, bet Getliņiem par to ražošanu visvairāk pārmet. Jo viņi ar šiem dārzeņiem kropļojot tirgu… Manuprāt, šāds apgalvojums ir dīvains, jo Getliņu tomāti un gurķi aizņem 2% no tirgus un ir paši dārgākie! Kāda tur tirgus kropļošana! Savukārt viņu ražošanas process ir ļoti saistīts ar procesiem poligonos – biogāzes ražošanu un tās sūknēšanu no atkritumu kalna. Arī mēs Daibē un Kaudzītēs labprāt nodarbotos ar kādām līdzīgām lietām, taču ir vispārējais liegums, un mēs to nedrīkstam. Jā, tas ir ļoti būtisks mīnuss, ka ar šo pārstrādi mums liegts nodarboties pašiem. Ja par plusiem, tad mūsu lielākais atbalsts un spēks allaž bijis mūsu īpašnieks – pašvaldības, kas vienmēr ir akceptējis mūsu izvēlēto kursu, bet tai pašā laikā bijis prasīgs un vienmēr gribējis, lai Vidzemē atkritumu apsaimniekošanas sistēma tiktu izveidota un tā būtu kvalitatīva. Šobrīd mums nav nevienas pašvaldības dotācijas, mums nav neviena pašvaldības galvota kredīta, jo visu, ko darām, mēs rēķinām uz savu biznesa modeli. Vai mums ir iespējams atpelnīt investīciju, vai arī nav. Tāda vienmēr bijusi mūsu īpašnieka nostāja. Tā pozitīvākā lieta, ka visu to naudu, ko esam nopelnījuši, mēs vienmēr esam varējuši ieguldīt attīstībā.
APVIENO SIMTGADĪGO AR MŪSDIENĪGO. ZAAO Dzelzceļa ielas kompleksā Valmierā top aprites māja, te celtnieki kapitāli restaurēto bijušo šaursliežu dzelzceļa (bānīša) infrastruktūras ēku papildinās ar modernu piebūvi, kuras metāla konstrukciju karkass jau savā vietā.
Raksturojam šodienas situāciju. Kāds ir ZAAO piedāvātais līmenis, salīdzinot ar līdzīgiem uzņēmumiem Latvijā? Kā izskatāmies uz Eiropas fona?
Ja skatāmies uz Latvijas fona, tad mēs vienmēr esam tā vieta, uz kurieni ved ciemos ārvalstu viesus. Tas ir ļoti pozitīvi. Prieks apzināties, ka mēs, ZAAO, varam būt Latvijā piemērs, kā atkritumus apsaimniekot un kā kopumā atkritumu apsaimniekošanas nozarē strādāt. Tā ir bijis vēsturiski, un ZAAO visus šos gadus ir izturējis šo līmeni. Ar tām investīcijām, kuru ieguldījumu var vērot šobrīd pa ZAAO biroja logiem Dzelzceļa ielā Valmierā, mēs būvējam gan sistēmisku pāreju, gan reizē arī fizisku atrāvienu no pārējās Latvijas atkritumu apsaimniekošanas kopējā jomā. Ziemeļvidzeme bija pirmā, kas sāka ieviest atkritumu šķirošanu, vēlāk arī vides izglītību URDĀ, tagad to dara jau lielākā daļa Latvijas. Mēs šobrīd tiecamies īstenot nākamos mērķus, ko vēl neviens Latvijā nedara. Pašlaik Valmierā top projekts, kas būs Baltijas mērogā vienīgais. Tajā būs viedais EKO laukums ar aprites māju apvienots vienā teritorijā. Mēs spersim vairākus soļus virzienā, kā sabiedrību mācīt neradīt atkritumus. Ja tiešām lieta nonākusi līdz stadijai, ka tā jāizmet, tad mēs mācīsim prasmes, kā šīs lietas atjaunot, lai tās atkal būtu izmantojamas un nenonāktu ne Daibē, ne Kaudzītēs, ne Getliņos, ne kur citur! Tas ir jau nākamais līmenis, kurā mēs aicināsim sabiedrību aizdomāties, lai mēs no patērētāju sabiedrības ietu aizvien tālāk un tālāk.
Kad šeit, Dzelzceļa ielā, startēs jaunais projekts?
Mūsu plāns par viedo EKO laukumu un aprites māju paredz šogad pabeigt būvniecības darbus, līdz nākamā gada 1. aprīlim notiks iekārtošana un sagatavošanās darbam. Pēc tam no 1. aprīļa, kad atklāsim, turpmākos sešus mēnešus būs testēšanas periods, kurā uzkrāsim ikviena lietotāja pieredzi, priekšlikumus un paralēli tam jau mēģināsim visus ieteikumus ieviest. Lai 2027. gada beigās mēs tiešām varētu teikt, ka ar mūsu un mūsu klientu pieredzi esam izveidojuši Baltijā modernāko viedo EKO laukumu, kurā būs 100% pašapkalpošanās un iespēja cilvēkiem saņemt pakalpojumu, pašiem apkalpojoties individuāli.
Kādi izaicinājumi sagaida atkritumu apsaimniekošanas procesu tuvākajā nākotnē?
Mums šodien dienaskārtībā ir degvielas cenas pieaugums, kas rada būtisku pieaugumu itin visā. Mums apstiprinātā maksa pie klienta degvielai ir 1,50 eiro par litru, bet šodien, braucot garām degvielas uzpildes stacijai, redzu, ka degviela maksā 2,10 eiro litrā… Tas ir apmēram 27% kāpums! Šobrīd to amortizējam uz iepriekšējā gada peļņas rēķina, visu vasaru dzīvojām ar cerību, ka Hormuza jūras šaurums atkal vērsies vaļā un beidzot cena nostāsies savā iepriekšējā līmenī… Tad nu šobrīd, uz gada beigām, jau kļūstam nervozi: ja nebūs tunelim galā gaisma, tad pakalpojuma maksu nāksies celt uz degvielas cenas rēķina. Jo dabas resursu nodoklis šobrīd – 130 eiro par tonnu – paliek no valsts puses nemainīgs, bet ir blakus situācija ar degvielu, kas sadārdzina pilnīgi visu! Un mums tā braukšana ikdienā ir ar ļoti lielu īpatsvaru.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Videi saudzīgi – klimatam draudzīgi» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2026.LV/RMA/1.6.1/007