Skolā pie ezeriņa, pirmajā un vienīgajā darba vietā, viņa nostrādājusi gana ilgi, lai valmierieši tam ticētu, – skolotājas sejā īgnuma grumba nav iegūlusi, toties smaids tur uzplaukst bieži.
Būt, strādāt skolā bija bērnības sapnis – vai nepavisam?
Var teikt, ka jā. Man bija labi paraugi – Viesturskolas skolotāja Vija Damberga ir manas mātes māsīca, Smiltenes vidusskolā mums bija laba latviešu valodas un literatūras skolotāja Aina Gēgere. Bet bērnības sapņos es redzēju jūru! Tētis bija bocmanis, man patika klausīties viņa stāstos par kuģiem, ūdeņiem un lidojošām zivīm, viņš mācēja mani iededzināt… Pat mācījos līdzsvaru turēt, lai uz kuģa nereibst. Paaugusies gan sapratu, ka tā tāda bērnišķīga iedoma, no svešvalodu studijām drusku nobijos un attapos universitātē filologos, Visvalža ielā. Gribēju būt skolotāja un nekad neesmu to nožēlojusi.
Kāds bija tālākais ceļš uz skolu?
Studiju gadi ibija interesanti un piepildīti – mācību prakses skolās, studentu dzīve – ar Imantdienām, ar citāda laika vēstīm. Kā jau toreiz, pēc augstskolas bija nākamo darba vietu sadale. Kad ieraudzīju, ka varu strādāt Valmierā, nebija šaubu: tas ir man!
SVINĪGI. Skolotāja Līga Kliesmete valsts svētkos. Vidagas Āboliņas foto