Viduslaikos regulārā pasta pakalpojumi bija pieejami tikai amatpersonām vai augstmaņiem, piemēram, kādam rātskungam, tiesnesim vai mājas pārvaldniekam. Līdz ar to ziņneša vai pastnieka amats bija savā ziņā privileģēts, jo bez viņiem sūtījumu piegāde nebija iespējama.
Līdz pat 17. gadsimta sākumam vēstules un citas ziņas mēdza ceļot vairākas nedēļas, pat mēnešus, reizēm gadus, nevienam precīzi nezinot, kad sūtījums sasniegs adresātu.
Nostabilizējoties jaunām lielvarām Eiropā, katra centās attīstīt pēc iespējas labāku un stabilāku ziņu pārvadāšanu. Regulāra un precīza ziņu aprite bija prestiža jautājums. Varētu teikt, ka vieni no modernā pasta celmlaužiem Eiropā bija Zviedrijas impērija. Vidzemē, kas lielāko daļu 17. gadsimta atradās Zviedrijas iekarojumu sastāvā, moderna pasta sistēma sāka darboties 1639. gadā. Tās pamatā bija trīs priekšnoteikumi – ziņu piegādes regularitāte, pasta pakalpojumu pieejamība visiem, valsts ieceltu ierēdņu aparāts, tai skaitā pastnieki.
VALMIERAS PILSĒTAS PLĀNS 17. gadsimtā. Foto no Valmieras muzeja krājuma