Latvija ir viena no Eiropas valstīm, kas noslēgtā Molotova-Ribentropa pakta un tā slepenā protokola rezultātā ir cietusi visvairāk, tāpēc Saeima, sekojot Eiropas Parlamenta aicinājumam, nepilnu gadu pēc deklarācijas pieņemšanas, 2009. gada 16. jūlijā, atbalstīja grozījumus likumā «Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām» un noteica 23. augustu par Staļinisma un nacisma upuru atceres dienu.
Šī kopumā ir septītā atceres diena, kas veltīta totalitāro režīmu noziedzīgo darbību upuru piemiņai Latvijā. Ik gadu karogus sēru noformējumā izkaram komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienās – 25. martā un 14. jūnijā, kad pieminam uz Sibīriju izsūtītās Latvijas ģimenes, 17. jūnijā – Latvijas Republikas okupācijas dienā, 4. jūlijā – Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienā, kā arī decembra pirmajā svētdienā, godinot pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņu. Vai nav par daudz? Šāds jautājums, iespējams, ir ienācis prātā katram. Tomēr 23. augusts ir īpašs ar to, ka, līdzīgi kā 8. maijs – Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena – tiek pieminēts visā Eiropā un arī ārpus tās.