Sintētiskie koncerti
Šodien tas skan smieklīgi, bet toreiz tas likās kas jauns. Biju iecerējusi vienā programmā apvienot muzicēšanu ar senās angļu dzejas iestarpinājumiem, kur runātais teksts noved klausītājus tādā dvēseles stāvoklī, kurā sekojošā mūzika ierodas kā reāls notikums, kā emociju dzīve citās dimensijās. Bija iecerēts atsevišķos brīžos mainīt apgaismojuma krāsu un intensitāti. Vietām brīdi piedienējās pilnīga tumsa. Bija iecerēta Jāņa Ivanova un Imanta Kalniņa mūzika un arī klasika. Bija talantīga čelliste un vēl kāds mans students. Sākām jau mēģināt.
Šī latviešu valodā tulkotā angļu dzeja pilnīgi nejauši nonāca man rokās. Tajā nav politikas, tajā ir bagāti gara un dvēseles meklējumi. Grāmata izdota padomju laika izdevniecībā. Biju kā spārnos. Būs kas jauns! Tikai jāatrod zāle, kur mēs paši tiktu galā ar krāsaino apgaismojumu. Par šo ideju tika runāts daudz. Visi mani studenti gaidīja šo brīnumu, bet mēģinājām mēs manās mājās, Suvorova ielā 68, lai līdz koncertam viss būtu noslēpumā.
Taču mums kaut kā neveicās ar telpām koncertam, visur atteica. Un tad jau pavisam skaidri norādīja – esot piezvanīts no Konservatorijas, ka atbildīgie partijas orgāni uzskata šo pasākumu par nevēlamu, tāpēc neviena zāle mūs nepieņems.
1965.