Pie kāda ceļotāju tipa sevi pieskaiti?
Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt, jo neesmu gluži tūrists. Braucu uz dažādām valstīm, bet tur arī strādāju, lai varētu pavadīt vairāk laika un redzēt vairāk. Man grūti sevi saukt par ceļotāju, nejūtu to, ka es ceļotu, es drīzāk pārvietojos no vienas vietas uz otru (smejas). Tāpēc cilvēkiem, kas prasa, ar ko es nodarbojos, atbildu, ka esmu pasaules pilsonis.
Kas tevi pamudināja sākt ceļot?
To ceļotāja garu manī iesēja jau bērnībā, kad, mazs zēns būdams, kopā ar vecākiem laivās braucu pa vietējām upēm. Bet ceļot pa pasauli es sāku 2012. gadā, kad projekta ietvaros Slovākijā iepazinos ar meiteni no Lietuvas un mēs kopā ceļojām. Erasmus ietvaros deviņus mēnešus pavadījām Beļğijā un pēc tam vēl trīs mēnešus Īrijā un visur citur, kur bija iespēja.
Spriežot pēc sociālo mediju ierakstiem, tu izmanto stopus; kā tas aizsākās?
Tā saucamie stopi tika ļoti bieži izmantoti studiju laikā, kad Rīgā stopēju, lai nokļūtu uz Vidzemes Augstskolu Valmierā, un otrādi. Bieži izmantoju stopus arī ceļā uz Lietuvu – Viļņu, lai nokļūtu ciemos. Šobrīd stopēju salīdzinoši mazāk, izvēlos izmantot transportlīdzekļus, kas ir efektīvāki, kā, piemēram, autobuss, kurā var atvilkt elpu, gulēt vai paveikt kādus darbus. Stopēšana ir ļoti laikietilpīgs process, taču jāsaka arī, ka ļoti patīkams. Var satikt daudz un dažādus feinus cilvēkus. Viens no tiem patīkamajiem atgadījumiem bija tad, kad stopēju uz Liepāju, nokļuvu tur un pēc tam tas pats cilvēks aizveda arī līdz Lietuvas robežai, kas ir vēl 50 vai 60 kilometri. Tāpat pavisam jauks šoferis gadījās, stopējot uz Nīderlandi. Viņš tālajā 2012. gadā man iedeva 50 eiro, lai aizvedu romantiskās vakariņās draudzeni, kas tobrīd brauca man līdzi.
VIENMĒR OPTIMISTS. Ceļotājs Jānis Trautmanis, ViA absolvents. Klāva Vasiļevska foto