«Kad pirmoreiz šurp atbraucu, zāle bija man līdz vidum. Tomēr dažas reizes kopā ar vietējiem iedzīvotājiem pastrādājot, pamazām viss pārmainījās, ieraudzījām, ka te ir pat taciņas. Mēs atvērām durvis un logus, ielikām tajos krāsainus stikliņus. Tie tagad kalpo par tādiem kā iekšā aicinātājiem, īpaši, kad te vakaros deg gaismiņas. Jā, un tālākejošā ideja pašvaldībai ir te izveidot tādu kā mazu kultūras centru,» stāsta māksliniece
Tā kā talkās piedalījās daudz vietējo iedzīvotāju, radusies doma logos starp krāsainajiem stikliņiem ievietot arī šo cilvēku plaukstu nospiedumus stiklā, jo katrs no viņiem taču pielicis savu roku, «lai lielais darbs uz priekšu tiek». Tagad un arī turpmāk būs apskatāmi gan deju kolektīva dalībnieku, gan novada domes priekšsēdētāja, kaimiņmājas saimnieku un iedzīvotāju, vairāku citu kocēniešu plaukstu nospiedumi. Arī šādi, izrādās, var vairot piederības sajūtu ciematam un konkrētai vietai.
ANDA MUNKEVICA. 2017. gada 9. septembris. Ārijas Romanovskas foto