Viņa vecaistēvs, galdnieks, meistarojis mēbeles, dažādus kokgriezumus. Tolaik Kalvis bijis pavisam mazs, taču vēl tagad bērnības atmiņās palikusi koka smarža. Tagad Kalvim ļoti noderētu vecātēva padoms, diemžēl viņš no dzīves aizgājis par agru, tā arī nepaguvis amata prasmes mazdēlam nodot. Taču atstājis nenovērtējamu mantojumu — mīlestību pret koku.
Daudzus gadus, patiesībā jau no pašas bērnības, Kalvis strādājis celtniecībā, bet pirms diviem gadiem nolēmis uzsākt ko citu. Kā no jauna ieraudzījis vecātēva taisīto šūpuļsolu, ar interesi ķēries tam klāt — atskrūvējis, detaļas izmantojis kā šablonus un pats mēģinājis uztaisīt tādu pašu solu. Sanācis ļoti labi. Tā tas arī sācies — tādas pašas šūpoles savajadzējies vienam, otram. Tad kāds pasūtījis pastkastīti, cits kastīti bildēm, vēl kāds vīna kasti. Un nu jau jādomājot, kā tikt galā — sieviņai piepalīdzot (Ilvai uzticēts uz kastēm veidot uzrakstus), darbi turpinoties pat nakts stundās.
«Sākumā visu darīju mājās. Palēnām iegādājos zāģus, slīpmašīnas, ēveli, bet pasūtījumu kļuva arvien vairāk un vajadzēja meklēt plašāku darba vietu. Tādu atradu galdniecībā pie paziņas,» pastāstīja Kalvis. «Nepatīk visu laiku taisīt ko vienu. Internetā noskatītajam pielieku no sevis, un sanāk kas individuāls, interesants. Nu jau izstrādājumu skaits ir ap simtu — vīna kastes, šūpoles, soli, spoguļi, paplātes. Man patīk dažādi knifi, radošs piegājiens man tuvāks sirdij, piemēram, vīna kastes vāka atbīdīšanai izdomāju pierīkot linu aukliņu. Jau labu laiku aizrauj spoguļi dabīgā koka ierāmējumā.