Kādu nosaukumu medum dot?
Valdis un Gundega savās dravās ievākto medu pilda traukos, uz katra precīzi norādot izsviešanas datumu. Tā esot godīgāk, nekā dot medum kādu nosaukumu. Valdis: «Tas, ka uz trauka norādīts, ka tajā ir liepziedu, āboliņa vai cita nosaukuma medus, patiesībā ir vien reklāmas triks. Ja nu vienīgi viršu laikā ar bišu stropiem, kuros ir pilnīgi tukšas magazīnas, aizbrauksit uz Ādažu poligonu, kur virši vien zied, pēc tam varēsit teikt, ka jums ir viršu medus. Taču dravā, mežmalā vai citā vietā, kur ir arī daudz un dažādu citu ziedu, tīru viršu vai citu ziedu medu nav iespējams dabūt. Neizbēgams rasols iznāk arī tādēļ, ka, sviežot medu, no viena stropa būs paņemtas 5 kāres, no cita 4, vēl no cita 7. Tās vākos vaļā un liks taču kopējā sviedē.»
Par bišu kopšanu vai mocīšanu
Valdim ir arī savs viedoklis par biškopja pienākumiem un sūtību: «Biškopim būtisks nav jautājums, cik viņam ir saimju. Atbilde ir cita: cik, visu godīgi darot, ir spēka saimes regulāri aprūpēt. Katra saime atbilstoši tās spēkam ir jānodrošina ar visu nepieciešamo. Ja jūs to nevarat izpildīt, esat kādā birojā sekretāre vai ļoti aizņemta priekšniece un pie bitēm tiekat vien reizi divās nedēļās, tad bites jūsu aprūpei nav domātas, nevajag tās mocīt. Ļoti daudz laika prasa dravas inventārs, bišu veselība, medus ievākšana, sagatavošana un realizācija. Tirgū stāvēt nav laika. Daudzi pēc medus brauc pie mums, citiem vedam arī uz mājām. Šajā ziņā īpaša ir Valmiera.
PIE ĪPAŠĀ STROPA. Gundega (vidū) stāsta par Buckfast bišu rasi. Ārijas Romanovskas foto