Pirmais — vilks
«Man vienmēr paticis jebkurš dzīvnieks. Kad biju maza, mani veda uz kūti, rādīja, kas tur sadzimuši, kādi izauguši. Lielā mīlestība tomēr bija suņi, taču vecāmāte, pie kuras augu, neatļāva suni ņemt. Bērnības draugs priekš manis reiz bija nozadzis kucēnu. Pēc trim dienām gan īstie saimnieki atbrauca un sunīti savāca, bet tās trīs dienas bija manas laimes dienas.
Savulaik dzīvojām tiesas namā. Algotu darbu kā sekretāre tiesā strādāju jau no 15 gadiem. Patiesībā uzturēju arī vecmammu, kura saņēma tikai apgādnieka zaudējuma pensiju. Lai arī tajos laikos tas nebija atļauts, viņa mājās šuva. Vairākas reizes vecmammai pat konfiscēja šujmašīnu, bet tā vienmēr tika atpirkta. Vidusskolu pabeidzu vakarskolā, jo bija nesaprašanās ar klases audzinātāju.
1976. gadā Rīgā iegādājos pirmo šķirnes suni — vācu aitu suni. Tagad ar savām zināšanām saprotu, ka, kaut dokumenti tika doti līdzi, tas nebija vis vācu aitu suns, bet gan Austrumeiropas aitu suns — Krievijā veidotā šķirne. Tad arī sapratu, ko nozīmē vilku suni turēt dzīvoklī, tāpēc, kad vadīju klubu, nevienam šādu suni turēt istabās neļāvu. Vilki ir īsti darba suņi, viņiem vajag pagalmu, ar viņiem katru dienu jāstrādā. Tolaik dzīvojām Smiltenes ielā, gājām ar suni staigāt. Kad redzēju, ka vilka spalva sāk sacelties, īpaši, sastopoties ar vīriešiem, sapratu, ka viņu noturēt būs grūti. Nevienu suns nesakoda, bet viņa atņirgtie zobi varēja sabaidīt.
MARUTA PAPELBO ar viņas īru seteru līnijas kucītes Sorayas Maney Wolswed (īpašniece Laima Samule) N…Picsor Wolbrit kucēniem, kuri nu jau iepriecina savus jaunos saimniekus Norvēģijā, Baltkrievijā, Lietuvā, Igaunijā, arī Latvijā — divi no viņiem atrodas Zvanniekos. Foto no Marutas personiskā arhīva