PASAULE PIE KĀJĀM — šo sajūtu pazīst ceļotāji, arī Oskars, kurš šoreiz sevi iemūžinājis tieši tādā situācijā. Oskars uzkāpis Jēzus kalnā, bet tur aizmugurē, apakšā, pie kājām ir Rio un okeāns. Foto no personiskā arhīva
Oskars nav parasts pasaules izzinātājs. Viņš nekad nekāps tūristu busā un kopā ar grupu nestaigās pa metropolēm, jo viņš ir meklētājs. Jau bērnībā, kas pagājusi Rīgā, Grīziņkalna rajonā, viņš kopā ar skolas biedru devies garās pastaigās līdz pat Pārdaugavai, Āgenskalnam, jo puišeļus interesējis, «kas tur tālāk, kas aiz nākamā stūra».
Oskara skolas gadi sen ir aiz muguras, un viņa meitas jau droši var doties līdzīgos pārgājienos, izzinot Valmieru, bet aktieris likumsakarīgi pasauli skata, dodoties tālāk, meklējot citus nākamos stūrus, aiz kuriem atkal būs kas nesaprasts.
Viņš neslēpj, ka nereti ir ceļā kopā ar ģimeni un katru gadu tiek plānots, kur visinteresantāk pabūt, taču Oskars labprāt ceļo viens un gatavs klejot pa Eiropu un arī pāri okeānam, darot brīvprātīgā darbu. Ja tā var teikt, viņš, izvēloties būt brīvprātīgais, izvēlējies arī īpašu ceļošanas veidu, kā tuvāk iepazīt svešas zemes, kultūras, satikt ļoti atšķirīgus cilvēkus, un, esot prom no ikdienas, darba un mājām, viņš ļaujas urdīt sevi, meklēt to, kas reiz varbūt Oskarā bijis, bet kaut kur steigā, kaut kur starp dažādajiem tēliem uz skatuves un daudzajiem pienākumiem ikdienā pazaudējies. Uz nedēļu, divām, pat uz mēnesi viņš brīvprātīgi kļūst par brīvprātīgo un dodas pasaulē, lai labāks, interesantāks sev un citiem atgrieztos mājās.
29 dienas ārpus klīrīguma
«Cilvēka dzīvē vajag pārmaiņas, vajag iepazīt pasauli, cilvēkus, bet vissvarīgāk ir piekļūt tuvāk sev,» sacīja Oskars, stāstot par savu ilgāko un tālāko brīvprātīgā ceļojumu. Vasaras Olimpisko spēļu laikā, kas tikai pirms trim mēnešiem notika Riodežaneiro, Oskars bija viens no varbūt simt latviešiem, kuri spēļu aizkulisēs bija brīvprātīgie. Viņš gribējis būt tuvāk olimpiskajam futbolam, jo šis sporta veids ir arī aktiera kaislība, un viņam tas bija izdevies.
Oskars smējās, ka nesis Amerikas izlases futbolistu somas, kārtojis ģērbtuves, brīvprātīgie gādājuši par katru sīkumu, kam saspringtajā spēļu grafikā jābūt ievērotam, bet brīvajos brīžos arī pats olimpiskajā laukumā uzsitis bumbu. Viņam paticis darīt, bet vēl vairāk baudīt. Būt Dienvidamerikā, būt Brazīlijā — tas bijis īpašs piedzīvojums.
«Tur nebija iespējams pieķerties lietām, visam zināmajam. Tā sanāk, ka pirmās trīs dienas tu dzīvo laikam ar tādu eiropieša attieksmi, tev piemīt kaut kāds eiropeisks klīrīgums, tu domā par ierasto lietu kārtību, ka zini, kā visam jābūt, bet bija jānomet nost visas ādas, brilles un važas un jāiekļaujas. Tu vari pirmās trīs dienas tur nostāvēt kā lidmašīnas durvīs iekrampējies, baidoties izlēkt ar izpletni un sakot, ka vēl ne, bet tad saproti, ka tur jānodzīvo mēnesis un ir jāļaujas,» pārdomās dalījās Oskars, bet nelietoja klajas frāzes par kultūršoku, tradīciju barjerām, viņš teica, ka spilgtākais iespaids bijis un palicis par turienes cilvēkiem, dabu, par viņu bezbailību neko nenokavēt un viņu atvērtību.