Cielavu nevarēja nepamanīt
«Mana meita jau no četriem gadiem sāka apmeklēt zirgaudzētavu «Kocēni», kas atrodas turpat netālu no mūsu dzīvesvietas. Mazā Odrija uz stalli gāja katru dienu, bučoja zirgiem kājas un nāca mājās ar netīru muti. Sekoja loģisks turpinājums – treniņi, kuru laikā, uz zirga šūpojoties, meitiņai pat nācies aizmigt. Baiļu viņai nekad nav bijis.
Zirdziņus īrējām. Kad pamanījām, ka Odrijai šajā sporta veidā ir lieliskas perspektīvas, sapratām, ka jāiegādājas pašiem savs zirgs. Sākumā es šo skaisto, rudo ķēvīti pat nebiju ievērojusi, bet meitai viņa jau bija iekritusi sirdī – naktīs nevarēja aizmigt, par zirdziņu domādama. Stāstīja, cik viņa labi, tīri lec. Tolaik Odrijai bija deviņi gadi. Arī es sāku ķēvīti vērot, bet nospriedu, ka Cielava meitai ir par ātru. Odrija nerimās, palūdza Elīnai Kaimiņai, kura Cielavu bija sagatavojusi, ar ķēvīti pajāt. Izrādījās, ka tieši šo zirgu daudzi bija noskatījuši, tostarp somi. Par zirga pirkšanu vēl nedomāju, bet meita asarām acīs lūdzās. Protams, galavārds bija vīram. Cielavu mums iedeva izmēģināt uz vienām sacensībām, un notika brīnums – abas ar meitiņu dabūja otro vietu. Nevienu zirgu nebiju redzējusi, kas lec kā Cielava – ķēvīte to dara ar dvēseli. Augumā nav liela, ap 1,65, bet bērnam īsti laikā. Egils Broks (LJF) zirdziņu iesauca par labu bērnu mocīti, jo ātrums ir, jāmāk tikai stūrēt,» sirsnīgo stāstu par ģimenes mīluli sāk Odrijas mamma LANA BRĀLĒNA.
Kad tēvs piekritis zirdziņu pirkt, Odrija no prieka raudājusi. Visiem pārējiem potenciālajiem pircējiem tūlīt pat (dienu pirms viņu norunātās ierašanās) tika atteikts. Šādu lēmumu par pareizu atzina visi – jāpērk zirgs, kuru izvēlējies bērns.
CIELAVA AR ODRIJU. Foto no personiskā arhīva