Kad un kā nonācāt pie svešvalodām?
Esmu valmieriete. Mācījos vidusskolā, ko tolaik sauca par «varoņiem», tagad Valmieras Valsts ģimnāziju. Krievu valodas un literatūras skolotāja Regīna Kolosovska ļoti labi prata panākt, lai mēs ar patiku mācītos krievu valodu un literatūru. Mūs ar draudzeni arī tas interesēja, tādēļ labprāt lasījām krievu literatūras dižgaru darbus oriģinālā. Absolvējot vidusskolu, bija skaidrs, ko tālāk darīt. Abas ar draudzeni iestājāmies Latvijas Valsts universitātē. Tur piecus gadus visu mācījāmies krievu valodā. Augstskolu beidzot, mūsu diplomos bija rakstīts, ka esam filoloģes – krievu valodas un literatūras skolotājas.
Mana pirmā darba vieta – savā skolā «varoņos», kur tolaik direktors bija sportiskais Andris Piebalgs. Septiņus gadus biju krievu valodas un literatūras skolotāja.
Jau no bērnības interesēja arī vācu valoda. To skolā mums mācīja Mirdza Zandere, kas vienmēr daudz stāstīja par Vāciju un arī pašas redzēto tajā. Padomju laikā skolā, kad ārzemes vairākumam bija neaizsniedzams sapnis, tas šķita kā brīnums. Centos pilnveidot savas zināšanas, tādēļ vācu valodā lasīju tolaik pieejamo literatūru. Tolaik bija tāds vācu žurnāls «NBI», ko katru nedēļu pirku tepat Valmierā kioskā pretī bankai. Studējot augstskolā, kā svešvalodu izvēlējos apgūt vācu valodu. Patika un padevās. Pat tiktāl, ka ar aizrautību bieži vien pildīju vācu valodas mājas darbus kursa biedrenēm. Daudz lasīju vācu valodā. Vēlāk, kad uzzināju par iespēju skolotājiem kvalificēties Latvijas Universitātē, iegūstot otru profesiju, arī es to paveicu.
INETA BITENIECE-UPE. Egīla Upes foto