Negaidīju, ka uz interviju ieradīsies gados tik jauni dārznieki. Kādēļ tāda — jauniešiem netipiska — aroda izvēle?
Jānis: «Tā ir likumsakarīga, jo abi mani vectēvi ir dārznieki. Manas mammas tēvs ir mūsu pusē populārais augļkopis Modris Eliass, kurš kopā ar dēlu, manas mammas brāli Kalvi Eliasu saimnieko zemnieku saimniecībā «Svitkas» — vienā no lielākajiem reģiona augļu dārziem. Lai gan pēc Bulduru absolvēšanas studēju pavisam ko citu — biznesa vadību Vidzemes Augstskolā, interese par dārza darbiem vienmēr man nākusi līdzi. Tas izglītībai un pieredzei bija labs variants: skolā teorija, «Svitkās» kopā ar vectēti prakse.»
Ieva: «Esmu rīdziniece. Ar Jāni iepazinos pirms desmit gadiem. Esmu aizstāvējusi maģistra grādu Vidzemes Augstskolā, studējot biznesa vides vadību. Tomēr liela loma tajā, ko tagad daru, ir Jāņa vectētim Modrim. Kad Jānis mani aizveda uz «Svitkām», iepazinu citu pasauli — lielā, profesionāli iekoptā augļu un ogulāju dārzā. Vectēvs veda, rādīja, stāstīja, un man tas bija tik interesanti. Vectētis man iemācīja iemīlēt ābeles. Tā soli pa solim, līdz arī es izlēmu paralēli studijām augstskolā mācīties Bulduros par daiļdārznieci. Nolēmām, ka abi ar Jāni būsim labs dārznieku tandēms gan dārzkopībā, īpaši augļu koku veidošanā un atjaunošanā, gan arī daiļdārzu ierīkošanā un kopšanā.»
Jānis: «Ir bijuši vairāki vilinoši darba piedāvājumi, tomēr negribējām strādāt citu labā, vēlējāmies kaut ko paši savu. Spriedām: kāpēc gan viena no mūsu ģimenes uzņēmējdarbības jomām nevarētu būt pakalpojumu sniegšana dārzkopībā? Tā nu tagad dārznieki Akmentiņi braukā pa visu Vidzemi, veido jaunus un atjauno vecos augļu dārzus, kā arī palīdz tikt pie skaistiem daiļdārziem.»
IEVA UN JĀNIS AKMENTIŅI: «Mums šī ziema pagāja, iedzīvojoties jaunā vietā, vidē un apstākļos. Kopš pērnā gada novembra dzīvojam Mazsalacā. No turienes arī braucam pa visu Vidzemi dārzus kopt.» Jānim ir vēl kāda aizraušanās — viņš darbnīcā Mazsalacā ražo tā saucamos palielināmos velosipēdus bērniem. Sākoties jaunajai sezonai, tie būs iegādājami Valmierā «Ežos». Bet tas jau ir cits stāsts! Ārijas Romanovskas foto