Uz palikšanu
Kad norunātajā laikā ierodamies Ozolmuižas senajā parkā, plīvojot gariem vasarīgiem svārkiem, mums pretī nāk Ramona. Aicina uz lapenīti. Tajā uz sola vairākas gleznas, bet uz galda bērzu sulas un no ķimeņu siera ceptas vafelītes. Sarunā atklājas, ka tās galdā liktas, lai uzsvērtu: «Siers man nav tikai ēdiens, bet arī mākslinieciskās brīvības un radošās izpausmes pamatmateriāls. Siers ir manu gleznu galvenā krāsa!»
Vēlamies dzirdēt, kāpēc Ramona dzīvi saistījusi ar ēdienu gatavošanu.
«Esmu no Alojas. Tur sākās skolas gaitas, kas turpinājās Ozolu arodvidusskolā. Pēc tās pabeigšanas jaunības maksimālismā, kad visa pasaule liekas pie kājām, no sirds nosolījos, ka nekad Ozolmuižā vairs savu kāju nesperšu. Nekad nesaki — nekad! Tā notika arī ar mani: nepagāja ne pieci gadi, kad mani uzaicināja par ēdienu gatavošanas pedagogu Ozolu arodvidusskolā. Vēlāk šo darbu veicu Valmierā: gan 28. un 36. arodvidusskolā, gan arī to apvienotajā Valmieras tehnikumā. Ar audzēkņiem nākamgad būšu nostrādājusi 20 gadus. Tā ir milzīga pieredze. Pašlaik no skolas esmu paņēmusi nelielu pauzi, tā pamatīgi: ar abām kājām un uz palikšanu esmu Ozolmuižā. Sāpe par Ozolu arodskolas likvidāciju ir izsāpēta, tagad manī, par to domājot un ēkas tukšos logus uzlūkojot, ir parādījusies tāda kā spīts. Ja nav vairs arodskolas, jāatrod cits veids, kā popularizēt un saglabāt reģiona kulināro mantojumu, kā likt skanēt Ozolmuižas vārdam.
NOTIKUMS. Ramona Jirgena (no kreisās) ar saviem palīgiem pirms mēneša Rīgā, Zemkopības ministrijas Reģionālās preses dienā. Kokli spēlē Alojas Mākslas un mūzikas skolas audzēkne Marija Alise Jenča. Jāņa Līgata foto