Uz Somiju Ingu bija aizvedusi mīlestība: «Kad ar Jusi sapazināmies, sākās lielā ceļošana. Gandrīz vai katru piektdienas vakaru lidoju no Rīgas uz Tamperi un svētdienas vakarā mājās, lai pirmdienas rītā dotos uz darbu. Bet reizi mēnesī Jusi ar mašīnu un prāmi brauca pie manis uz Valmieru. Šāda regulāra pārvietošanās, protams, mūsu budžetos radīja palielus caurumus, tāpēc Jusi piespieda mani nokārtot tiesības. Somijā bez tiesībām nav iespējams dzīvot, vēl jo vairāk tāpēc, ka dzīvojam 25 kilometrus prom no pilsētas. Tas nozīmē, ka, kaut kur iekārtojoties darbā, vajadzīga mašīna un ir jābraukā. Ar laiku sapratu, ka no viņa puses viss ir mērķtiecīgi un nopietni, un pēc pāris gadiem Jusi tiešām sāka mani pārvilināt dzīvot pie viņa. Tā kā sapratu, ka viņš latviešu valodu tik ātri neiemācīsies (vīrieši tomēr ir slinkāki), pēc nopietnām pārdomām Jusi teicu, ka esmu ar mieru, bet mežā bez suņa nedzīvošu, ka man vajadzīgs sargs,» par izvēli pārcelties uz Somiju pie mīļotā stāsta Inga.
No kaķmīles pie suņa
Izrādās, ka līdz šim Inga bijusi tikai un vienīgi kaķu cilvēks. Suns nekad iepriekš viņai nav bijis, iespējams, arī tādēļ, ka ģimene dzīvojusi vietā, kur vecāki suni nav ļāvuši turēt. Bet kaķi gan visu laiku vilkti mājās, tie bijuši vienmēr.
Kā jau īstam somam, Jusi vajadzēja par suņa iegādi labu laiku padomāt. Rezultātā piekritis un aicinājis izvēlēties šķirni (tolaik Inga vēl dzīvojusi Valmierā).
«Vienīgais, ko gribēju, bija čau čau. Kaut kad agrāk, vēl padomju laikos, biju redzējusi šīs šķirnes suni televīzijā un man viņš ļoti iepatikās. Pie tam izlasīju, un tā tas arī ir, ka čau čau pēc rakstura ir līdzīgi kaķiem. Varu tikai teikt — ja gribat suni, kurš paklausa visām saimnieka pavēlēm, jāizvēlas cita šķirne. Ja jums rokās būs desas vai siera gabaliņš, čau čau vēl padomās, vai nākt, varbūt nemaz tik ļoti to desu negribas. Viņi ir ar raksturu.»
PIRMS INTERVIJAS notika neliela fotosesija. No kreisās: Jusi ar Laku un Inga ar Komsi. Jāņa Līgata foto