Šoreiz mans sarunu biedrs ir pavisam cita līmeņa pinējs. Cēsnieks, Tautas daiļamata meistars ULDIS KRŪMIŅŠ. Savos 56 gados viņš radis vairāk prasmīgi darboties ar klūgām, mazāk runāt, tāpēc mūsu saruna Cēsu pils parkā kaimiņpilsētas svētku reizē brīžiem likās tāda strupa…
Cik var noprast pēc šeit redzamajiem dažnedažādajiem pinumiem, šis reizē ir gan jūsu vaļasprieks, gan maizes darbs?
Jā.
Cik ilgi jau tiek pīts?
No 1981. gada.
Kā tas klikšķis uznāca?
Nemaz nezinu… Kaut kas bija jādara, lai piepelnītos. Toreiz vēl dzīvoju Rīgā un strādāju par šoferi.
Un tomēr — kā tā ideja par pīšanu atnāca pie jums un kas bija pats pirmais darbiņš, kas tapa ar jūsu rokām?
Nu jau vairs neatceros, kur tie laiki… Kaut kādus kurvīšus toreiz pinu. Vispirms vienu gadu mācījos pie meistara Radziņa Rīgā, kur līdz 1989. gadam dzīvoju. Kopš atnācu uz Cēsīm dzīvot, vairs par šoferi nebraucu, tikai pinu.
TOP VĒL VIENS GROZIŅŠ. Meistars Uldis tikko sācis uz groza pamatnes locīt pirmās klūgas.